Labākie kaimiņi – ar ko pacietīgās hostas draudzējas Gunas Rukšānes dārzā

"Hosta nu reiz ir augs, kas izvirza visai maz prasību. Tā ir pacietības kalngals – savulaik Cēsu muzeja dārzā auga hostu rinda, kura lielajos masu pasākumos regulāri tika vairāk vai mazāk nobradāta. Uzlija lietiņš un pēc pāris nedēļām tā izskatījās tikpat labi, kā iepriekš. Arī mīts par gliemežiem ir krietni pārspīlēts – tie nebrāķē nevienu augu ēnainās vietās – pat cietās kā skārds sniegarožu lapas. Mana garajā saulainajā dobē gliemežu iecienītākās ir vēlziežu lapas, kuras piedevām ir indīgas. Tāpat gliemeži ciena ne mazāk indīgā čemeriņa lapas.

Pirms apskatām pieteikto tematu, nedaudz par augsni, kurā augs pacietīgā hosta. Tā vēlas vieglu ēnu un labu dārza augsni. Stādot hostas, jāparūpējas, lai daudzus nākamos gadus tai būtu, ko pasmelties no sagatavotās zemes. Jo lielāka hosta, jo vairāk mēslojuma jāliek apakšā. Par mālainu augsni tā būs visvairāk priecīga, bet jūrmalas smiltiņa hostai nav piemērota – tā ir īsta lauciniece ar visām no tā izrietošajām sekām. Es esmu par organisko mēslojumu un pirmajā vietā liktu gadu stāvējušus zirgu mēslus, tikai tad pārējos kūtsmēslus. Taču, ja nu dzīvojam sterilā pilsētvidē, kur mēsli nemētājas, kā senāk zirgāboli pa ielām, tad ir jāpērk kompleksais mēslojums un, gatavojot stādīšanas vietu, tie pēc izjūtas jāsajauc ar zemi. Ir pavāri, kuri garšvielas ēdienam pieliek pēc izjūtas, un tie ir labākie. Ar dārzniekiem ir tāpat, jo audzēšana prasa mīlestību pret augu un tam taču jūs nekādā ziņā nedarīsiet pāri. Nu pāris saujas minerālmēslu atjaukt ar zemi (lielajām) vai pāris ēdamkarotes (mazajām) un pirmos gadus tām pietiks barības vielu. Pēc tam gan katru gadu vajadzētu papildināt dobi ar kompostu, kurš lēnām veiks savu svētīgo darbu.

Gadiem audzējot hostas, neesmu novērojusi, ka hostām būtu izteikta nepatika pret kādu augu. Vairāk to varētu saukt par konkurenci biezi stādītā ziemciešu dobē. Manā hostu dobē aug tik daudz un dažādi augu, ka ir tikai jābrīnās, kā visiem pietiek vietas un enerģijas ziedēt gadu no gada. Nu nav jau sniegpulkstenīši vienīgie visagrākie ziedētāji, tur ir arī pa pudurim sniegarožu un vizbulīšu. Taču, kad aprīlī sākas cīrulīšu ziedēšana, šķiet, ka nekas cits vispār šajā dobē nav audzis un neaugs, jo hostu dzinumi nav pat redzami. Tie ir tik izcils pastādījums jeb kaimiņš hostām, ka labāks nevar būt. Pēc noziedēšanas sīkrobainās lapiņas visai ātri sāk kļūt dzeltenas, bet pēc nedēļas nekas vairs neliecina par priecīgo ziedētāju eksistenci. Protams, aprīļa beigās var redzēt arī tulpes un narcises, muskares un sniedzītes.

Jūnija sākumā blakus jau palielām hostu lapām gatavojās ziedēt martagonlilijas un dekoratīvie sīpoli, noziedēja zilās, baltās un rozā Spānijas sniedzītes. Tās tad arī ir pēdējās ziedošās kaimiņienes hostām. Vai ievērojāt, ka mans uzskaitījums satur tikai sīpolpuķes? Tam ir viegls izskaidrojums – pavasarī, kamēr zem manām lielajām ābelēm turas mitrums, izzied sīpolpuķes, bet vasarā tām vajadzīga sausa augsne, kāda tā arī ir augšējā zemes slānī. Savukārt hostu saknes ietiecas dziļi zemē, kur saņem mitrumu. To papildina rīta rasa, kas dod hostām papildu valgmi. No Jāņiem mana hostu dobe ar 80 šķirnēm sāk savu skaisto manifestāciju – tikai lielas un mazas, dzeltenīgas, baltraibas un zaļas, spīdīgas un krokotas – kādas tik tagad nav hostas.

Neesmu perfekto skujeņu stādījumu cienītāja jeb vienkārši manā lauku sētā tie neiederas, tāpēc tikai teorētiski varu spriest par saderību, taču esmu redzējusi izcilas kombinācijas arī šajā jomā. Hostas gan ir neitrāla pH (6-7) cienītājas, bet pacieš arī skujeņiem nepieciešamo skābo augsni, jo, kā jau iepriekš izteicos, tās ir pacietīgas un adaptējas jebkuros apstākļos. Skujeņu dobes parasti tiek mulčētas ar skujkoku mizām, kas palīdz saglabāt mitrumu."

Savukārt raksta turpinājumā vari lasīt citus materiālus par hostām, augiem-ēnmīļiem, kā arī visu laiku mīļākajām ziemcietēm no vecmāmiņas dārza!