Labākie kaimiņi – ar ko pacietīgās hostas draudzējas Gunas Rukšānes dārzā

"Hosta nu reiz ir augs, kas izvirza visai maz prasību. Tā ir pacietības kalngals – savulaik Cēsu muzeja dārzā auga hostu rinda, kura lielajos masu pasākumos regulāri tika vairāk vai mazāk nobradāta. Uzlija lietiņš un pēc pāris nedēļām tā izskatījās tikpat labi, kā iepriekš. Arī mīts par gliemežiem ir krietni pārspīlēts – tie nebrāķē nevienu augu ēnainās vietās – pat cietās kā skārds sniegarožu lapas. Mana garajā saulainajā dobē gliemežu iecienītākās ir vēlziežu lapas, kuras piedevām ir indīgas. Tāpat gliemeži ciena ne mazāk indīgā čemeriņa lapas.

Pirms apskatām pieteikto tematu, nedaudz par augsni, kurā augs pacietīgā hosta. Tā vēlas vieglu ēnu un labu dārza augsni. Stādot hostas, jāparūpējas, lai daudzus nākamos gadus tai būtu, ko pasmelties no sagatavotās zemes. Jo lielāka hosta, jo vairāk mēslojuma jāliek apakšā. Par mālainu augsni tā būs visvairāk priecīga, bet jūrmalas smiltiņa hostai nav piemērota – tā ir īsta lauciniece ar visām no tā izrietošajām sekām. Es esmu par organisko mēslojumu un pirmajā vietā liktu gadu stāvējušus zirgu mēslus, tikai tad pārējos kūtsmēslus. Taču, ja nu dzīvojam sterilā pilsētvidē, kur mēsli nemētājas, kā senāk zirgāboli pa ielām, tad ir jāpērk kompleksais mēslojums un, gatavojot stādīšanas vietu, tie pēc izjūtas jāsajauc ar zemi. Ir pavāri, kuri garšvielas ēdienam pieliek pēc izjūtas, un tie ir labākie. Ar dārzniekiem ir tāpat, jo audzēšana prasa mīlestību pret augu un tam taču jūs nekādā ziņā nedarīsiet pāri. Nu pāris saujas minerālmēslu atjaukt ar zemi (lielajām) vai pāris ēdamkarotes (mazajām) un pirmos gadus tām pietiks barības vielu. Pēc tam gan katru gadu vajadzētu papildināt dobi ar kompostu, kurš lēnām veiks savu svētīgo darbu.