Vikunjas sastopamas Dienvidamerikas kalnu rajonos. Visvairāk to ir Peru (aptuveni puse populācijas), kā arī Argentīnā, Bolīvijā un Čīlē. Suga introducēta arī Ekvadorā. Pašlaik vikunju savvaļas populāciju uzskata par stabilu, bet savulaik bija pamats nopietnām bažām par sugas izdzīvošanu. Uz vikunju likteni atsaucas tas, ka to vilna ir starp smalkākajām un vērtīgākajām pasaulē, vēstīts Rīgas zoodārza mājaslapā.
2008. gadā, balstoties uz populācijas vērtējumu, sugu varēja izņemt no Pasaules Sarkanās grāmatas sarakstiem. Taču, ja vikunju saglabāšanas pasākumi netiks turpināti, skaits var atkal samazināties.
Potenciāls drauds vikunju saglabāšanā ir alpaku un vikunju hibrīdu veidošana ("pakovikunjas"), ko komerciālos nolūkos veic gan Andos, gan audzētavās citur pasaulē.
Vikunjas pārtiek galvenokārt no zemiem daudzgadīgajiem zālaugiem. Šādas barības iegūšanai piemēroti garie priekšzobi, kas pastāvīgi aug tāpat kā grauzējiem. Kas interesanti, vikunja ir mazākais kamieļu dzimtas pārstāvis, kas skrienot spēj sasniegt ātrumu 47 km/h augstkalnu apstākļos (4 500 m v.j.l.), skaidrots zoodārza mājaslapā.
Kā minēts iepriekš, Rīgas zoodārzs 21. jūlijā jau sagaidīja vienu vikunjēnu, kuram dots vārds Teodors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
