Aromātiskās lavandas: ieteikumi audzēšanā, lai tās krāšņi ziedētu

Lavandas pirmsākumi meklējami aptuveni 2500 gadu senā pagātnē, un tiek uzskatīts, ka tās izcelsme meklējama Vidusjūras, Tuvo Austrumu un Indijas reģionā. Lavandas pieder lūpziežu dzimtai, kurā ir vairāk nekā 200 ģinšu un vairāk nekā 6000 sugu. Lavandu ģintī ir ap 50 sugu. Daudzas no sugām plaši tiek audzētas mērenā klimata zonā kā krāšņumaugs, kulinārijas augs, kā arī komerciāli ēterisko eļļu ieguvei. Visbiežāk kultivētā suga ir Lavandula angustifolia L. (agrāk L. officinalis). Tās dzimtene ir Spānija, Francija, Itālija u. c. Šai sugai ir raksturīgi vairāki nosaukumi: lavanda, īstā lavanda, angļu lavanda, dārza lavanda, parastā lavanda un šaurlapu lavanda. Nosaukumu angļu lavanda tā ieguvusi, jo īpaši labi tā aug Anglijas vēsajā klimatā. Šai sugai ir raksturīgas ļoti daudz šķirnes, lai izceltu dažādus auga aspektus. Šī suga ir pazīstama ar savu brīnišķīgo aromātu un violetās krāsās ziediem. Franču (spāņu) lavanda Lavandula stoechas L. ir suga, kas salīdzinājumā ar angļu lavandu var izturēt lielāku karstumu un mitrumu. To galvenokārt audzē sudrabaino lapu dēļ, kas ir īpaši aromātiskas. Portugāles lavanda Lavandula latifolia L. ir ar asāku aromātu salīdzinājumā ar citām sugām. Ēģiptes lavanda Lavandula multifida L. ir ar gaišas krāsas ziediem. Izturīgākā suga pret karstumu un mitrumu tādēļ valstīs ar siltām ziemām tā zied visu gadu.

Latvijā visbiežāk audzē angļu lavandu, jo ir liela iespēja, ka tā pārziemos. Daži ieteikumi, kas tiek rekomendēti, lai audzēšanas būtu veiksmīgāki, ir tādi, ka lavandai patīk siltums, tādēļ nevar to audzēt ēnā, lai vismaz sešas stundas tā saņem saules gaismu. Lavandām nepatīk pārlieku liels mitrums, jo var attīstīties sakņu puve, tādēļ ir svarīgi, lai būtu laba drenāža vietā, kur izvēlas lavandas audzēt. Kā arī tai patīk, ja ir daudz brīvas vietas, lai būtu laba gaisa cirkulācija un augi nebūtu ilgstoši mitri. Šķirņu klāsts ir samērā plašs, tādēļ ieteicams piemeklēt aukstumizturīgas šķirnes. Tādēļ stādus iegādāties vislabāk pie vietējiem, mazajiem stādaudzētājiem, kas būs šķirnes pārbaudījuši, nevis pirkt lielveikalā. Kad augi jau ir veiksmīgi ieaudzēti, rudenī veic to apgriešanu, tas palīdzēs attīstīt spēcīgāku sakņu sistēmu, labāk varēs pārziemot skarbākos laika apstākļos. Ja nav sniega, kas tos pasargā no sala, var pārklāt ar labi drenējošu mulču.

Veselības augu brīvdabas ekspozīcijas ''Avotiņi'' saimnieks Jānis Ulmis dalās pieredzē, ka 25 līdz 30 gadu laikā, darbojoties pārtikas farmācijas nozarē, ir iemācījies nesatraukties, ja kādās skarbākās ziemās lavandas daļēji vai pilnībā izsalst, jo tās netiek segtas. Ja tā gadās, tad tiek iegādāti jauni stādiņi, jo lavandas izmanto kā vienu no sastāvdaļām veselības augu daudzkomponentu salikumos pulvera formā. Lavandas pulveri izmanto nervu sistēmas stabilizēšanai un stiprināšanai, kuņģa un gremošanas sistēmas sakārtošanai, pret galvassāpēm, aknu un žultsceļu problēmu risināšanai.

Savukārt Svētes pagastā zemnieku saimniecības ''Vilki'' dendrārija, kokaudzētavas saimniece Lauma Puriņa stāsta, ka saimniecībā arī audzē visplašāk audzēto šaurlapu lavandu, ko līdztekus ar citiem aromātaugiem un krāšņumaugiem iespējams saimniecībā iegādāties.

Pirmo reizi to iestādīja pirms 13 gadiem, to nekādi uz ziemu nepiesedza. Lavandas apgrieza pavasarī, kad pēc ziedēšanas nogatavojušās sēklas un tās arī iesējas pašas turpat dobē, kas pamudināja veikt mērķtiecīgu sēklu sēšanu, lai izaudzētu stādiņus, un tas veiksmīgi izdevās. Sēj gan rudenī (oktobrī), gan agri pavasarī (martā) palielos podos vai kastēs un tur neapkurināmā siltumnīcā. Kad pavasarī siltumnīca iesilst, lavandas skaisti sadīgst. Līdzko parādās pāris īstās lapiņas, ķeras pie piķēšanas. Ir novērots, ka, lai arī lavandas ziemo labi, tām mazotnē ļoti patīk siltums. Vēsākā pavasarī dīgšana un augšana notiek lēni. Toties, iestājoties siltam laikam, stiepjas garumā visai pamanāmi.

Apmēram mēnesi pēc sējenīšu izpiķēšanas tos no kasetēm pārpodo tāda lieluma podiņos, kur stādiņi var izveidot labu sakņu sistēmu, un vēl apmēram pēc mēneša tos var stādīt paliekošā vietā.

Ilgā audzēšanas pieredze palīdzējusi novērot, ka lavandām patīk sausa, gaisu caurlaidīga augsne, tāpēc, stādiņus audzējot un arī vēlāk, jārūpējas par to, lai augsne nesablīvētos, pēc laistīšanas vai stipra lietus noteikti der apkārt uzrušināt. Tas, ka lavandas dobē mēdz nepārdzīvot ziemu, arī bieži vien saistīts ar mitruma uzkrāšanos atkušņos. Svarīgi ir lavandas nepārmēslot, tām labāk patiks pieticīgi apstākļi, augsne ar grants piejaukumu, nevis ļoti samēslota, "trekna" dobe. Arī stādiņu augšanas procesā ar mēslojumu jārīkojas piesardzīgi – uz to lavandas reaģē, strauji stiepjoties garumā, stāds kļūst garš un pārāk gaļīgs, ļengans, neformīgs.

Par augu apgriešanu Puriņa stāsta, ka lavandai tā ļoti patīk un ir nepieciešama. Ar apgriešanu lavandas krūmiņam veido kompaktāku, apaļāku formu, kā arī atjauno to, jo ar laiku lavandām apakšējā daļa paliek plikāka. Tomēr arī apgriešanā jāievēro mērenība – nedrīkst nogriezt par daudz, noteikti jābūt atstātai arī lapainajai daļai, nenogriežot nost visu līdz koksnainajiem zariņiem. Puriņa min, ka ir dārznieki, kas to dara rudens pusē – augusta beigās, septembrī, bet tikpat labi to var darīt arī pavasarī. Pašu pieredze 13 gadu garumā liecina, ka apgriešanu labāk veikt aprīļa vidū, kad labi var redzēt ziemas bojājumus (vecākus lavandu krūmus var pabojāt bieza, blīva sniega kārta, tos izšķobot, noliecot) un veiksmīgi palabot.