'Jūras hameleoni' ar trim sirdīm. Mazzināmi fakti par astoņkājiem

Dēvēti par "jūras hameleoniem", jo spēj mainīt krāsu un pielāgoties situācijai, tie ir satopami dažādos izmēros un formās. Šīs sugas pārstāvji ir vieni no retajiem organismiem, kas spēj apiet savus instinktus, mācīties un risināt problēmas tā, kā to nevar citas būtnes. Eksperti tos uzskata par visgudrākajiem un senākajiem bezmugurkaulniekiem pasaulē, un ne par velti – tie dara apbrīnojamas lietas.

Daudzos zooloģiskajos dārzos, ūdens parkos un muzejos par godu notikumam notiek īpaši pasākumi, lai izglītotu sabiedrību par interesantajiem okeāna iemītniekiem. Jāuzsver, ka astoņkāju diena ir daļa no Starptautiskās galvkāju ģints nedēļas, kas katru gadu notiek no 8. līdz 12. oktobrim. Galvkāji ietilpst jūras bezmugurkaulnieku klasē, un šo īpašo svētku laikā visā pasaulē māca par kalmāru, astoņkāju, sēpiju un to fosiliju nozīmi ekosistēmā un tās attīstībā.

Starptautiskās dienas aizsākumi meklējami pirms 14 gadiem, un mūsdienās to dažādās pasaules vietās svin joprojām.

Par godu astoņkājiem, kanāls "National Geographic" piedāvā iepazīties ar dažādiem faktiem par brīnišķīgajiem bezmugurkaulniekiem – vienām no inteliģentākajām radībām dzīvnieku pasaulē.

Izrādās, ka šie galvkāji var lepoties ne tikai ar divām acīm un astoņām ekstremitātēm, bet arī ar trim sirdīm. Divas no tām sūknē asinis līdz žaunām, lai uzņemtu skābekli, bet trešā izvada tās pa ķermeni. Viena no sirdīm apstājas ikreiz, kad radība peld, tāpēc arī astoņkāji visbiežāk rāpo. Dzīvnieki pārvietojas ar vidējo ātrumu teju 40 kilometri stundā, kas var būt ļoti nogurdinoši.

Zīmīgi, ka sirdis darbojas līdzīgi kā cilvēkiem, tomēr tās ir daudzreiz sarežģītākas un efektīvākas. Piemēram, asinis, ko tās sūknē, ir nevis mums ierastajā sarkanā, bet gan bāli zilā krāsā. Tas pateicoties pigmentam, ko sauc par hemocianīnu.

Lai arī sengrieķu filozofs Aristotelis 350. gadā pirms mūsu ēras uzskatīja, ka astoņkāji ir muļķīgas radības, viņš stipri maldījās. Akvāriju darbinieki pamanījuši, ka nebrīvē esošās būtnes atver iepakojumus, spēj tikt ārā no labirinta un pat atrod asprātīgus veidus, kā izvairīties no šķēršļiem. Radībām nav kaulu, tādēļ tās spēj izveicīgi izkļūt no šaurām vietām un paslēpties.

Iespaidīgā intelekta dēļ tie var atskrūvēt jebkādu burciņu minūtes laikā. Tāpat noslēpumainie astoņkāji prot atvērt "bērniem drošās pudeles", kurām ir speciāla aizsardzības sistēma.

Tāpat kā cilvēki, arī šie izveicīgie mugurkaulnieki spēj sevi aizsargāt. Tie maina krāsu un pielāgojas situācijai, tādējādi maldinot uzbrucēju. Bet ne tikai – dzīvnieki izdala tinti, tā mulsinot pretinieka ožu, garšu un nodrošinot pašaizsardzību. Izrādās, ka to spēj ne tikai astoņkāji, bet arī citi galvkāju ģints pārstāvji. Pirms nokļūšanas ūdenī tinte sajaucas ar gļotām, bet aizsargājošais mākonis, ko tā izveido, patiesībā ir tik spēcīgs, ka, neizbēgot laikus, var nomirt.

Tomēr tas nav viss, ar ko šie galvkāji spēj pārsteigt. Proti, lai maldinātu un novērstu uzmanību, tie spēj "nomest" vienu no astoņiem taustekļiem, bet pēcāk, līdzīgi kā jūraszvaigznēm, tas ataug. Jāpiemin arī, ka lielākā daļa no 120 miljoniem neironu atrodas nevis viņu smadzenēs, bet gan visos astoņos taustekļos.

Pētnieki uzskata, ka šīs daudzās šūnas ļauj radībām veikt vairākus uzdevumus vienlaikus.

Vecākā zināmā astoņkāju fosilija pieder dzīvniekam, kurš eksistēja pirms 296 miljoniem gadu. Rūpīgā pārbaudē secināts, ka šai bezmugurkaula būtnei bijušas astoņas rokas un divas acis. Laikā līdz mūsdienām tie ir spējuši izdzīvot, atrast savu vietu pasaulē un ekosistēmā, neskatoties uz savu salīdzinoši īso mūžu, kas ir no sešiem mēnešiem līdz pieciem gadiem.

Lēš, ka bezmugurkaulnieki uz Zemes ieradušies no kosmosa, uz ko norāda ārkārtīgi sarežģītā uzbūve un dīvainais izskats. Mūsdienās galvkāji uzturas okeānos visā pasaulē, bet mēdz būt ļoti viltīgi, jo parādās gan seklos jūras ūdeņos, gan arī tūkstošiem metru dziļā dzelmē.

Nav zināms, kā astoņkāju tēviņi un mātītes atrod viens otru plašajā ūdens pasaulē. Tomēr viņiem ir svarīga iezīme – pēc apaugļošanas un vairošanās nomirst gan mātīte, gan tēviņš. Pētnieki joprojām nav pārliecināti, kādēļ tā notiek, bet uzskata – ja tas nenotiktu, radības drīz vien pārņemtu okeānus to straujā attīstības cikla dēļ. Mātītes var izdēt līdz pat vairākiem simtiem tūkstošu olu, kuras tās uzcītīgi sargā pat gadiem ilgi. Olu attīstība var aizņemt pat līdz 53 mēnešiem.

Mātītes, rūpējoties par olām, pārtrauc ēst. Vēlāk viņas gan nenomirst aiz bada, bet tādēļ, ka ziedo savus spēkus pēcnācējiem. Toties astoņkāju tēviņi zaudē dzīvību dažu mēnešu laikā pēc pārošanās, jo ir izpildījuši savu dzimtas turpināšanas pienākumu.