Jaunietis – nekustamā īpašuma pircējs. Cik tas ir reāli?

Par nekustamā īpašuma iegādi mūsdienās sapņo teju katrs jaunietis – lielāku vai mazāku, māju vai dzīvokli, tuvāk pilsētas centram vai nomaļākā rajonā. Taču sapņot un mērķtiecīgi virzīties uz īpašuma iegādi nav viens un tas pats – lai gan par nekustamā īpašuma iegādi interesējas jaunieši vecumā no 20 līdz 28 gadiem, bankas "Luminor" Pārdošanas nodaļas vecākā speciāliste Irina Zapolskiha teic, ka pirmo mājokli visbiežāk iegādājas jaunieši virs 25 gadiem.

"Protams, viss atkarīgs no situācijas un klienta vēlmēm. Lielākoties gan pirmo mājokli iegādājas pēc 25 gadu vecuma, ļoti reti agrāk. Nekustamā īpašuma veids ir atkarīgs no daudziem faktoriem, ja runājam par tendencēm, teiktu, ka māju parasti iegādājas jau tad, kad ir ģimene, bērni, bet individuāli pircēji vai gados jaunāki pāri mēdz izvēlēties nelielu dzīvokli. Ir pircēji, kas nesteidzas ar iegādi, pirmo mājokli pērk tikai pēc 30, bet uzreiz lielāku," skaidro speciāliste.

"Latio" nekustamo īpašumu māklere Ingrīda Lindenberga ir vienisprātis: "Vecumā līdz 25 gadiem jaunieši visbiežāk izvēlas iegādāties vienistabas vai divistabu dzīvokli, bet, tuvojoties 30 gadiem, biežāk tiek noskatīta māja. Jāpiebilst, ka situācijas nav viennozīmīgas – ir cilvēki, kuri arī pēc 30 vēlas iegādāties dzīvokli, ne māju, jo, piemēram, ir tā uzauguši, visu dzīvi dzīvojuši un pieraduši. Tā teikt, ir dzīvokļu un ir māju cilvēki," piebilst Ingrīda Lindenberga.

Tāpat pēdējo gadu tendences rāda, ka arvien vairāk cilvēku izvēlas "pazust" no Rīgas, iegādājoties nekustamo īpašumu Pierīgā un ārpus Rīgas (40–50 kilometru rādiusā ap Rīgu). Bankas "Luminor" veiktā pētījumā mājokļu kreditēšanas eksperte Ingūna Krieva norāda: "Redzam, ka klienti vairāk interesējas par īpašumiem ārpus Rīgas un ar apzaļumošanas teritoriju jeb dārzu – cilvēki vēlas iegādāties vasarnīcas vai dārza mājas Pierīgā, tostarp atjaunojamus īpašumus, lai varētu vairāk laika pavadīt svaigā gaisā un iekopt savu dārzu. Arī ģimenes, kas meklē jaunu mājokli, šobrīd vairāk izvērtē alternatīvas dzīvošanai pilsētas dzīvoklī un drīzāk dod priekšroku dvīņu vai rindu mājām Pierīgā ar nelielu piemājas teritoriju. Pēc šāda veida īpašumiem vērojams liels pieprasījums, taču piedāvājums diemžēl nav pietiekams."

Mājokļa iegāde ir nopietna investīcija, kas vērsta uz skatu nākotnē. "Swedbank" pētījumā "Kādus mājokļus būvē attīstītāji un ko pērk iedzīvotāji Baltijā" arīdzan tiek akcentēts, ka mājokļa iegādē nav vienas konkrētas "receptes" un nepieciešams izvērtēt pēc iespējas vairāk aspektu – gan emocionālos, gan racionālos. Lai pirkums sniegtu iecerēto gandarījumu, vienlīdz svarīgi ir gan tādi faktori kā skats aiz loga, dabas tuvums, gan tādi apsvērumi kā ēkas kopējais tehniskais stāvoklis un infrastruktūras pieejamība.

To, kas ir izdevīgāk, – pirkt vai īrēt – viennozīmīgi noteikt nav iespējams. "Luminor" pārstāve uzsver, ka viss atkarīgs no klienta vēlmēm, taču, ja persona saprot, ka vēlas savu dzīvi saistīt ar kādu konkrētu vietu, izdevīgāk ir ņemt kredītu, jo ikmēneša maksājums par to var būt pat mazāks nekā īres maksājums un, maksājot šo kredītu, jau investēsi savā mājoklī.

Turpretī "Imperio" nekustamo īpašumu aģente Evelīna Leitlava, balstoties pieredzē, secina, ka jaunietim labāk būtu mājvietu īrēt: "No pieredzes, strādājot šajā jomā, es teiktu, ka jauniešiem līdz 25 gadu vecumam daudz izdevīgāk būtu īrēt, jo tā rodas iespēja saprast, kādu nekustamo īpašumu viņi grib ilgtermiņam: dzīvokli – cik lielu; māju – cik lielu; kādā rajonā. Kamēr tu esi jauns un dzīvo viens vai tikai ar otro pusīti, tev ir iespēja paeksperimentēt ar dzīvesvietu."

Pieņemsim, ka mūsu priekšā ir jaunietis, kas gatavs iegādāties nekustamo īpašumu. Lai uzzinātu, kāds ir šī jaunieša, nekustamā īpašuma pircēja, profils, izmantojot sociālos tīklus, aptaujājām 111 jauniešus vecumā no 18 līdz 30 gadiem.

Balstoties populārākajās atbildēs, mūsu jaunieša profils ir šāds: nekustamā īpašuma pircēja ir sieviete vecumā no 21 līdz 24 gadiem, kas šobrīd ir daļēji atkarīga no citas personas, piemēram, otrās pusītes, mammas vai tēta, ienākumiem. Sievietes vidējie ienākumi pēc nodokļu nomaksas ir 150–500 eiro mēnesī, un viņa kopā ar saviem vecākiem dzīvo viņu apmaksātā dzīvoklī. Viņa plāno iegādāties īpašumu nākotnē, pēc kāda zīmīga notikuma, piemēram, kāzām, augstskolas absolvēšanas. Kā? Diezgan klasiski – pirmo iemaksu iekrājot, bet galveno summu atmaksājot bankai kā kredītu.

Redzams, ka jaunietim ir realitātes izjūta – bez iekrājumiem pie kredīta netikt.

"Ja nav veidoti uzkrājumi, tad ir jāveido un jāuzkrāj. Lai gan jaunajām ģimenēm vai jaunajiem speciālistiem ir valsts atbalsta funkcijas pirmās iemaksas samazināšanai ("Altum" pirmās iemaksas jaunajai ģimenei un jaunajam speciālistam, kā arī nodevu samazināšanai – tikai jaunajai ģimenei), bez nekādiem uzkrājumiem nebūs iespējams iegādāties nekustamo īpašumu – bankai ir jāredz, ka klients ir spējīgs veikt uzkrājumus. Paņemt patēriņa kredītu, lai iemaksātu pirmo iemaksu, nav laba prakse, un tā nevajadzētu darīt," skaidro Zapolskiha.

Domājot par vēlamo nekustamā īpašuma veidu un atrašanās vietu, izkristalizējas divi populārākie varianti, kurus šķir pieci līdz desmit procenti respondentu atbilžu, – pirmā vieta tiek piešķirta mājai Pierīgā, bet otro vietu iegūst dzīvoklis Rīgā. Jaunieši, kas vēlas māju Rīgā vai dzīvokli Pierīgā, šoreiz bija mazākumā, tāpēc iztirzāsim iepriekš minētos variantus.

Lai gan, apsverot vēlamo mājas atrašanās vietu, kā populārākā apkaime tika nosaukta Rīgas labā krasta ziemeļu daļa, kas ietver Ādažus, Carnikavu, Saulkrastus, vienlīdz daudz jauniešu atzinuši, ka rajons viņiem nav nozīmīgs – svarīgākas ir citas īpašuma kvalitātes. Tāpat populārs ir Rīgas labā krasta austrumu rajons (Sigulda, Ropaži, Garkalne) un Rīgas labā krasta dienvidu rajons (Salaspils, Ikšķile, Ogre).

Līdzīgs atzinums jauniešiem ir arī par mājas tipu – vislabprātāk jaunā projekta māja, kurā pirms viņiem neviens nav dzīvojis –, taču procentuāli liels respondentu skaits atzinis, ka mājas tipam nav nozīmes, svarīgākais, lai piederētu visa māja. Šajā gadījumā visnelabprātāk jaunietis vēlētos dzīvot rindu mājā vai dalīt nekustamo īpašumu ar kādu citu īpašnieku.

Pievēršoties ēkas specifikai, vairums jauniešu atbildēja, ka vēlētos 101 līdz 150 kvadrātmetrus lielu divstāvu māju ar 601 līdz 1000 kvadrātmetrus lielu piegulošo zemi, bet pēdējos gados popularitāti guvušās mini mājas (aptaujas gadījumā mājas līdz 60 kvadrātmetriem) nav izvēlējies neviens no respondentiem. Par šo īpašumu vienlīdz daudz jauniešu būtu gatavi maksāt 50 000 līdz 70 000 EUR un 100 000 līdz 150 000 eiro. Runājot par mājas vizuālo izskatu, 38% ir gatavi pirkt vienīgi pilnīgi izremontētu modernu māju un 34% ir gatavi veikt vien vieglu kosmētisko remontu. Demokrātiskāka attieksme redzama vien mēbeļu jautājumā – jaunietis, tās iegādājoties, labprāt pielāgosies situācijai, ja nepieciešams.

Interesantākās atbildes sastopamas, taujājot, kādas papildu īpašības ir pievilcīgas jaunieša –nekustamā īpašuma pircēja – acīs. Tās ir:

Šķiet, nevienam pārsteigumu nesagādās, ka populārākā apkaime dzīvokļa iegādei jauniešu acīs ir Rīgas labā krasta centra rajons – centrs, Grīziņkalns, vecpilsēta, Skanste, Brasa. Tāpat zināmā mērā gaidāmi bija nepopulārāko rajonu saraksta līderi – kreisā krasta dienvidu rajons (Torņakalns, Atgāzene, Ziepniekkalns) un kreisā krasta ziemeļu rajons (Spilve, Bolderāja, Kleisti).

Aptaujā atspoguļotais viedoklis zināmā mērā atbilst mākleres Ingrīdas Lindenbergas teiktajam: "Jaunieši visbiežāk vēlas iegādāties dzīvokli mikrorajonos, kas ir netālu no centra, taču netiek uzlūkoti kā centrs, lielākoties izvēloties līdz trim istabām. Populārākie ir Āgenskalns, Purvciems, Pļavnieki, Imanta, Maskavas forštate."

Jāpiebilst, ka, pēc nekustamo īpašumu mākleres Evelīnas Leitlavas pieredzes, jaunie nekustamo īpašumu pircēji, tieši pretēji, izvairās no centra.

"Jāatzīst, ka agrāk populārais stils dzīvot centrā ir mazinājies. Arvien mazāk jauniešu (un ne tikai) izvēlas iegādāties īpašumu pašā centrā – Vecrīgā. Daži kā variantu vēl izskata Kluso centru, bet reti."

Kaut arī, tāpat kā privātmāju gadījumā, jaunieši vislabprātāk vēlētos iegādāties dzīvokli jaunā tipa projekta (specprojekta) ēkā vai atzīst, ka mājas projektam nav īpašas lomas lēmuma pieņemšanā, vienlīdz daudz respondentu atzīst, ka labprāt vēlētos dzīvot pirmskara laika mājā. Kopumā šīs kategorijas atbildes ir sadrumstalotas – ja neskaita trīs atbilžu līderus, pārējie māju projekti sadalīti vienlīdzīga atbilžu skaita daļās.

Ar pārliecinošu pārsvaru populārākais dzīvokļa modelis ir trīsistabu dzīvoklis, kura lielums ir 50 līdz 100 kvadrātmetri, bet jāpiebilst, ka vienprātības par vēlamo stāvu dzīvoklim nav – teju vienādās proporcijās ir 4.–5. un 2.–3. stāva dzīvokļu tīkotāji. Kā vēlamā dzīvokļa cena vienādās proporcijās norādīta 30 000 līdz 50 000 eiro vai 50 000 līdz 70 000 eiro. Lai arī dzīvoklim mēbeles jaunieši ir gatavi sagādāt paši, sadrumstalotība atbildēs vērojama, runājot par dzīvokļa vizuālo izskatu. Atšķirībā no mājas jauniešu gatavība veikt remontu ir lielāka, 2. vietā aiz gatavības veikt vieglu kosmētisko remontu atstājot atbildi "dzīvoklim jābūt dzīvojamam, bet neiebilstu veikt lielāku remontu".

Interesanti, ka papildu kritēriji dzīvoklim lielākoties ir tādi paši kā mājai – pieejama autostāvvieta, sakārtota infrastruktūra, zaļā zonā dzīvokļa tuvumā, balkons vai lodžija. Šajā topā gan ielauzusies arī atbilde, ar ko mājas specifikā nesaskārāmies, – 27% jauniešu vēlētos, lai virtuve ir atsevišķi no dzīvojamās istabas.

Nākamais solis pēc vēlmju apzināšanas ir reālā tirgus stāvokļa apzināšana. Lai noskaidrotu, kas īsti ir pieejams, apskatīsim Latvijā plaši zināmo sludinājumu portālu "www.ss.com".

Mūsu jaunieti interesē dzīvoklis Rīgā, labā krasta centra rajonā, vai privātmāja labā krasta rajonā, ko ērtības labad apzīmējam, nosaucot populārākās rajona mazpilsētas – Ādažus, Carnikavu, Saulkrastus.

Tātad dzīvoklis: Rīgas centrā, septembrī iegādei bija pieejami 668 dzīvokļi, kuru cenas variē no pieciem tūkstošiem eiro līdz pat pāris miljoniem eiro. Virspusēji apskatot cenas, varētu teikt, ka dzīvokli iegādāties var gandrīz jebkāda budžeta gadījumā, tomēr, aplūkojot lētākos piedāvājumus, dzīvokļu stāvoklis ir, maigi izsakoties, bēdīgs. Lielāko daļu piedāvājumu veido pēckara ēkas un renovētu māju dzīvokļi, kā arī ir pieejami vairāki jaunie daudzdzīvokļu ēku projekti. Dzīvokļa izmēra ziņā Rīgas centrs ir elastīgs – ir pieejami vienas līdz sešu istabu dzīvokļi, kuru kvadratūra ir no 12 līdz 608 kvadrātmetriem.

Māja: Pierīgas labā krasta pusē "www.ss.com" ir pieejami vidēji 300 sludinājumi, kuros pārdod gan vasarnīcas, gan privātmājas, gan dvīņu mājas. Cenu diapazons svārstās no 20 000 līdz 1 150 000 eiro. Lētākie īpašumi pieejami Salaspilī, bet dārgākie Garkalnes novadā. Vismazāk sludinājumu ir tieši Ādažu novadā, bet visvairāk – Salaspilī.

Apkopojot datus par privātmājām Ādažu, Carnikavas un Saulkrastu novadā, pieejamas 99 privātmājas, kuru cena ir no nepilniem 11 000 eiro Saulkrastu novadā līdz 950 000 eiro Carnikavas novadā. Piedāvājums ir ļoti dažāds, iespējams iegādāties gan vasarnīcas, gan dzīvojamās mājas visai sezonai, gan jaunas, gan vecas, gan smalkas, gan pieticīgas. Privātmājas pieejamas dažādos izmēros – no 49 kvadrātmetriem līdz pat 721 kvadrātmetram, neskaitot īpašumam piegulošo zemi.

Ņemot vērā aptaujāto populārākās vēlmes par dzīvokli (jauns projekts, 70–100 kvadrātmetri m², 3 istabas), Rīgas centrā šādu dzīvokli var iegādāties, samaksājot no 131 000 līdz pat 400 000 eiro, kas ievērojami pārsniedz aptaujāto vēlamo budžetu (30 000–70 000 eiro). Arī, meklējot kompromisu – iegādājoties dzīvokli vēl izstrādes stadijā, kad cena ir zemāka nekā gatavam projektam –, rezultāts ir analogs – atbilstoši aptaujāto kritērijiem šādu dzīvokli iegādāties nav iespējams.

Atgriežoties pie mājas: jauniešu populārākās vēlmes privātmājai bija – mājas platība no 101 līdz 200 m², zemesgabala platība no 600 līdz 1400 m² ,2 stāvu māja, kas izmaksātu 50 000 līdz 70 000 eiro vai 100 000 līdz 150 000 eiro. Arī šajā gadījumā secināms, ka pēc noteiktajiem kritērijiem māju Pierīgas labajā krastā, kas lētāka par 100 000 eiro, tikpat kā nav iespējams iegādāties. Šajā rajonā privātmāju ir iespējams iegādāties, samaksājot no 140 000 eiro. Privātmājas šādā cenu diapazonā ir gan lietotas, gan mazlietotas, ar iekārtotu pagalmu un mēbelētas. Privātmājas ir pieejamas dzīvošanai uzreiz, lielākajai daļai nav nepieciešams kosmētiskais remonts.

Analīzē skaidri izkristalizējas tendence – vēlmes ir augstākas par patiesajām iespējām, ko akcentēja arī bankas pārstāve"Zapolskiha, runājot par šķēršļiem nekustamā īpašuma iegādē.

"Galvenais šķērslis darījuma veikšanai bieži vien ir klienta ienākumi, kuri nesaskan ar plāniem. Banka izvērtē arī kredītvēsturi, iepriekšējo maksāšanas disciplīnu, kura atklāj iespējamus sliktos ieradumus, kas signalizē par finansiālu nestabilitāti. Tāpat jāatceras, ka banka nekreditē pilnīgi visu – jebkur un jebko. Pirms apsver pieteikties kredītam, jāapsver sava finansiālā situācija, jo cilvēkam, kas saņem minimālo algu, iespējas kredītsaistībām ir tuvu nullei – ienākumiem "uz rokas" jābūt vismaz 700 eiro mēnesī. Tāpat bankai svarīgi, lai jaunam cilvēkam darba tirgū minimālais nostrādātais laiks ir seši mēneši. Ja ir mainīta darbavieta, var būt citādi nosacījumi, bet zināmam stāžam ir jābūt," stāsta Zapolskiha.

Bet vai pārdevējam ir svarīgi, kas ir pircējs?

Ksenija nesen noslēgusi dzīvokļa pārdošanas procesu – viņai piederēja vienistabas dzīvoklis Dzirciemā. Dzīvoklis, kaut arī neliels, bija svaigi remontēts, ar modernām mēbelēm.

"Dzīvokli man nopirka vecāki, kad no Jūrmalas pārcēlos uz Rīgu, lai studētu. Tas bija vidusmēra dzīvoklītis, kurā dzīvoju ar tā brīža puisi, – paši visu remontējām, ieklājām laminātu, dažas mēbeles pat paši taisījām. Arī pēc kāzām turpinājām dzīvot turpat, viss apmierināja, bet līdz ar ģimenes pieaugumu nācās meklēt citu dzīvesvietu. Sākumā izīrējām veco dzīvoklīti, bet šopavasar nolēmām pārdot," stāsta Ksenija.

Pāris ilgi esot "turējies" pie dzīvokļa, jo ar to saistījās daudz patīkamu atmiņu, bet ar laiku izīrēt kļuva apgrūtinoši. Īrnieki esot mainījušies, katram esot bijušas savas ambīcijas, ko un kā pārkārtot, pārlabot, tāpēc pēc pēdējā īrnieka pēkšņās izvākšanās Ksenija to ielika sludinājumu portālā "ss.lv" pārdošanai. Sākuma cena – 45 000 eiro.

"Es neteiktu, ka mums būtu bijušas īpašas ambīcijas vai iedomas, kam vēlamies pārdot dzīvokli, bet, protams, gribējās, lai tas nonāktu labās rokās. Kaut kā zemapziņā pat gribējās, lai to nopērk tāds pats students vai jauns pāris, kādi bijām mēs ar vīru, kad ievācāmies. Cena, manuprāt, ir adekvāta, jo dzīvokļa apkārtnē ir laba infrastruktūra, pats dzīvoklis ir skaists, ērts," norāda Ksenija, atbildot uz jautājumu par dzīvokļa pircējiem.

Nekustamo īpašumu māklere pamato vēlmi pēc patīkama pircēja kā normālu, ierastu parādību:

"Izvēloties nekustamā īpašuma pircēju, svarīgs faktors noteikti ir tas, vai īpašums tiek pārdots ar steigu vai bez. Visbiežāk cilvēkiem ir ļoti svarīgi, kam viņi pārdod sev tuvus un svarīgus īpašumus, piemēram, vecāku un/vai vecvecāku dzīvokļus un mājas. Šos īpašumus jau tā bieži vien ir emocionāli grūti pārdot, tāpēc pārdevējiem ir svarīgi, kādās rokās tie nonāk."

Dzīvokli izdevies pārdot salīdzinoši ātri – pirkuma process tika noslēgts augusta vidū.

"Jau sludinājuma ielikšanas dienā man zvanīja un jautāja par dzīvokļa pieejamību, dažādiem apstākļiem, iemesliem, kāpēc pārdodam. Daļa pircēju atbira, kad uzzināja, ka dzīvoklis ir piektajā stāvā, daļu neapmierināja stāvvietas nepieejamība, citi gribēja nokaulēt cenu, ko es nesapratu. Manuprāt, 45 000 eiro par labu, skaistu dzīvokli nav daudz," atceras Ksenija. "Starp tiem, kas nāca skatīties, bija tādi, par kuriem zinājām, ka nepārdosim. Piemēram, bija atnācis jauns puisis, kas uzstājīgi vēlējās dzīvokli izpirkt, maksājot īri, šādu modeli nevēlējāmies. Noraidījām arī sievieti, kas, tikko ienākusi dzīvoklī, teica, ka viss esot jāpārremontē, jāizlauž virtuvē siena, veidojot "studio" tipa dzīvokli. Ar prātu sapratu, ka it kā vienalga, ko jaunais īpašnieks dara ar dzīvokli, un tomēr gribējās, lai mums izrādītu tādu kā cieņu, to uzreiz skaļi nesakot."

Dzīvokli iegādājās jauns pāris – studenti. Cik Ksenijai zināms, pāris pirmo iemaksu aizņēmās no vecākiem, bet kredītu bija iespējams nokārtot uz puiša vārda.

"Man prieks, ka dzīvoklī būs jauns pāris, kas varēs radīt skaistas atmiņas. Viss notika ļoti korekti, ātri, viegli, tā, ka nepaguvu pārdomāt," smejoties atceras sieviete.

Kopš uzsāku mācības tehnikumā, dzīvoju Rīgā – sākumā kopmītnēs, vēlāk īrēju dzīvokļus. Domājot par nākotni, zināju, ka laika gaitā vēlētos savu dzīvokli, jo, kaut vai parēķinot izmaksas, kādas ir, īrējot dzīvokli, un kādas, maksājot par sava dzīvokļa kredītu, tās ir identiskas, ja ne pat zemākas. Arī mani vecāki atbalstīja ideju par dzīvokļa pirkšanu, ilgtermiņā tas ir izdevīgs ieguldījums. Kad pagājušajā gadā izsludināja ārkārtas situāciju un līdz ar to strādāju no mājām, kritās nekustamā īpašuma cenas, kā arī temats par dzīvokļa pirkšanu atgriezās ģimenes sarunās. Dažādu iemeslu dēļ jau kādu laiku vēlējos pārvākties no tā brīža dzīvokļa, man bija vairāk brīva laika meklēšanai un dzīvokļu apskatei, kā arī citi apstākļi bija atbilstoši, lai rūpīgāk pievērstos jaunas dzīvesvietas meklējumiem. Lai gan dzīvokli sāku meklēt jūnijā un jau jūlijā rokās turēju sava dzīvokļa atslēgas, process nebija nemaz tik vienkāršs.

Pirms sāku meklēt potenciāli iegādājamo dzīvokli, internetā apskatīju banku procentlikmes un sapratu, ka tās ir teju vienādas, tāpēc izvēlējos banku, kurā šobrīd esmu klients. Tas atviegloja procesu, jo, kad tika noformēts kredīts, bankai jau bija nepieciešamie dati – bija tikai jāapstiprina, ka atļauju bankai tos apstrādāt. Piezvanīju bankai, pastāstīju par savu interesi noformēt mājokļa kredītu, un norunājām tikšanos. Uz tikšanos devos kopā ar mammu, jo secinājām – ja kredīts tiek formēts uz viņas vārda, potenciāli varu saņemt lielāku summu. Mums tika nozīmēts kredītkonsultants, kurš izklāstīja informāciju par dažādiem kredītu veidiem, procentlikmēm un pastāstīja par dažādiem piedāvājumiem, kas mainās atkarībā no dzīvokļa cenas un kredīta atmaksas termiņa. Pēc sarunas vienojāmies, ka sazināsimies, kad būsim atraduši īsto dzīvokli.

Dzīvokli atradām apmēram trīs intensīvas dzīvokļu meklēšanas un apskates nedēļu laikā, dzīvokļus meklējot "ss.lv", "city24.lv", "kivi.lv". Atrodot īsto dzīvokli, bankā mums ieteica saimniekam apjautāties, vai dzīvoklim ir novērtējums un cik ilgi tas ir derīgs. Tā kā dzīvoklis nebija novērtēts, piesaistījām bankas ieteiktu nekustamā īpašuma vērtētāju. Dzīvokli novērtēja, un mēs devāmies uz banku, lai tā apstiprinātu veikto novērtējumu un piedāvātu kredīta summu.

Pirms tam mums tika teikts – ja potenciālā kredīta summa ir lielāka nekā tā, ko par dzīvokli prasa īpašnieks, naudas atlikumu varam izmantot, piemēram, remontam, bet, ja tā ir mazāka nekā īpašnieka prasītā cena, visticamāk, starpība būs jāpiemaksā pašiem. Manā gadījumā bankas piedāvātā kredīta summa atbilda dzīvokļa īpašnieka pieprasītajam – varējām parakstīt kredītlīgumu. Pirms banka veic pārskaitījumu dzīvokļa tā brīža īpašniekam, bija jādodas pie notāra, lai parakstītu pirkšanas–pārdošanas līgumu, ko pēc tam gan notārs, gan mēs nodevām bankai.

Jāpiebilst, ka obligāti bija jāapdrošina dzīvoklis un pirms kredīta saņemšanas bija jāiemaksā pirmā iemaksa. Pirmā iemaksa atkarīga no dzīvokļa vērtības un kredīta termiņa, manā gadījumā šīs izmaksas sedza vecvecāki.

Par dzīvokļa iegādi sāku interesēties šī gada pavasarī, jo nācās mainīt dzīvesvietu. Vecā dzīvokļa saimniece vēlējās tajā izmitināt savu krustdēlu un, lai izvāktos, deva laiku līdz rudenim. Tā kā dzīvoju divatā ar draugu, lēmums bija jāpieņem, rūpīgi apsverot abu vēlmes – vai vēlamies palikt Rīgā, cik ilgi, vai mums izdevīgāks variants nebūtu īrēt, līdz esam gatavi iegādāties māju. Beigu beigās nolēmām, ka rūpīgāk papētīsim šo tematu un, ja būs iespējams, iegādāsimies dzīvokli.

Sākām pētīt "ss.lv", apskatot vispārējo piedāvājumu mūs interesējošajos rajonos. Skatījāmies vienas vai divu istabu dzīvokļus Dārzciemā, Pļavniekos, Purvciemā – svarīgi bija, lai tie būtu vizuāli kārtīgi, ar autostāvvietu un sabiedriskā transporta pieturu ne pārāk tālu no mājas.

Paralēli centāmies atrast informāciju par kredītsaistībām. Ja godīgi, ir grūti atrast informāciju, kas loģiski paskaidrotu, kā no A līdz Z nonākt pie dzīvokļa. Īpaši, ja tev nav priekšzināšanu par meklējamo vai nav paziņu, kas pēdējā laikā iegādājušies nekustamo īpašumu.

Lai iegūtu vairāk informācijas, piezvanīju bankai, ar ko norunāju tikšanos. Man piesaistīja konsultantu, kas pastāstīja par kredītu veidiem un procentlikmēm, kā arī to, cik lielu summu potenciāli varētu paņemt kredītā. Pēc sarunas sapratu, ka ir ļoti daudz dažādu nianšu un apstākļu, kas limitē manas iespējas nopirkt dzīvokli, nemaz nerunājot par to, ka nepieciešama kredīta priekšapmaksa. Ja vēlies nopirkt dzīvokli pats, bez jebkādas palīdzības, tad tas nevar būt neplānots lēmums, tādēļ šobrīd esam atteikušies no idejas par dzīvokļa pirkšanu.

Apkopojot iegūto informāciju, secināms, ka nekustamo īpašumu iegādāties nav neiespējami, bet nav arī viegli.

Pirmkārt, tautas valodā sakot, ir "jānosēžas uz zemes". Nepieciešams izvērtēt savas vēlmes un reālistiski paskatīties uz iespējām – nebūtu vēlams ne pārvērtēt to, ko vari atļauties, ne arī iedomāties, ka remontēt īpašumu salīdzinoši sliktā stāvoklī būs izdevīgāk. Kopējais piedāvājums tirgū ir jāuztver elastīgi, gatavojoties piemēroties vai nu lokācijai, vai īpašuma stāvoklim, jo ideālo īpašumu nav. Tāpat rēķinies, ka maksāt nāksies ne tikai par pašu īpašumu, bet arī par dokumentu sagatavošanu, pirkuma veikšanas procesā iesaistīto personu darbu, remontu un citām pozīcijām.

Otrkārt, šķiet, vissvarīgākā atziņa, kas būtu jāsaprot jaunietim – nekustamā īpašuma pircējam, – finansiālās atbildības nozīmīgums. Pēc iespējas jāveido uzkrājumi, jo bez tiem nekustamais īpašums, visticamāk, paliks tikai sapnis. Ja nekustamais īpašums ir mērķis, jāmācās kontrolēt tēriņus (te netiek runāts par desu, bet gan alkohola patēriņu, izklaižu daudzumu), veidot budžetu.

Treškārt, ļoti svarīgi ir ievākt informāciju tiešā veidā – sazinoties ar bankas ekspertiem, cilvēkiem, kas pietuvināti šādu darījumu tirgum. Mūsdienu pasaulē iespējas un pieejamās informācijas daudzums ir bezgalīgs, galvenais izaicinājums ir šķirot un vērtēt šo informāciju.

Ceturtkārt, neiespringsti. Katram ir savs laiks, nopirkt nekustamo īpašumu 25 gadu vecumā nav obligāta vajadzība, un tu nebūsi sliktāks, ja pirkumu veiksi 30 vai 35, vai 40 gadu vecumā. Ļoti iespējams, ka šobrīd nevarēsi atļauties veidot uzkrājumus, un tas ir normāli, jaunība ir tikai dzīves sākums, tāpēc jābūt pacietīgam un jāsaprot, ka ar laiku to spēsi.

Piedāvājam dažus jomas ekspertu un šo procesu jau pieredzējušo padomus:

1. Noteikti veido uzkrājumus. Bez nekādiem uzkrājumiem nebūs iespējams iegādāties nekustamo īpašumu – bankai ir jāredz, ka esi spējīgs veikt uzkrājumus.

2. Izvēlies nekustamo īpašumu labā stāvoklī, bet neieciklējies, ka tam jābūt jaunajā projektā. Jauniešu kļūda ir meklēt īpašumus, kuri ir sliktā stāvoklī, ar plānu izremontēt, bet arī bankai ir svarīgi, kādā stāvoklī īpašums tiek kreditēts.

3. Ir jāizvērtē savas iespējas. Vislabākais variants būtu iegādāties īpašumu, kurā jau ir iespējams dzīvot, vai nodrošināt dzīvesvietu, kurā mitināsies remonta laikā.

4. Nelec pāri savām iespējām un atstāj vietu rezervei, jo ir jāsaprot riski, arī banka veiks intensīvu analīzi. Vairumā gadījumu jaunie pircēji pēc konsultācijas bankā samazina savus kritērijus un pārstāj sapņot.

5. Neaizmirsti par citām ar īpašuma iegādi saistītajām izmaksām – vai īpašums pēc pārbūves ir legalizēts (ja ir atjaunots), dokumentācijas sakārtošana, dažādas ar pirkumu saistītās izmaksas, notāra pakalpojumi, līguma sagatavošana, zemesgrāmatas izmaksas, kancelejas nodeva, valsts nodeva.

6. Nekautrējies ievākt informāciju – sazinies ar banku, ar kuru potenciāli veidosi sadarbību. Kontaktējies ar mākleriem, vērtētājiem, nekustamā īpašuma ekspertiem.

Bankas eksperte Irina Zapolskiha iesaka: "Sākotnējais mājoklis jaunietim būtu 1–2 istabu dzīvoklis labā stāvoklī, kurā var uzreiz dzīvot. Tā, lai, uzsākot dzīvi jaunajā dzīvoklī, nav sevišķi daudz papildu izmaksu, par ko daudzi nemaz neaizdomājas, piemēram, logu maiņa. Veido tāmes, lai saprastu izmaksas, noskaidro būvmateriālu cenas, cik izmaksās remonts, cik ātri tu to varēsi izdarīt."

Nekustamo īpašumu aģente Evelīna Leitlava iesaka: "Es ieteiktu jauniešiem nesteigties ar nekustamo īpašumu iegādi, jo šajā jomā neko nevar nokavēt. Jauniešiem bieži liekas: ārprāts, man jau ir 24, 25 un es vēl dzīvoju īres dzīvoklī! Kāds paskatās uz saviem draugiem, kuriem jau ir savs īpašums, un tas vēl vairāk uzkurina – "man arī vajag, citādi izskatīšos kā neveiksminieks". Es teiktu – katram savs laiks!"

Dzīvokļa pārdevēja Ksenija iesaka: "Izturies cieņpilni pret bijušajiem īpašniekiem, centies atstāt labu iespaidu – nekavē, īpašnieku priekšā nestāsti, ko jauksi un plēsīsi. Nekad nevar zināt, vai un cik daudz dzīvoklis viņiem nozīmē."

Dzīvokļa pircējs Ralfs iesaka: "Iegādāties nekustamo īpašumu nav nereāli, bet viss ir ļoti atkarīgs no jaunieša atalgojuma, iespējām (vai kāds var palīdzēt) un vēlmēm, skatoties uz vēlamo īpašumu. Diemžēl ne vienmēr vēlmes sakrīt ar iespējām. Tas gan ir ļoti reti atrodams variants, bet ieteiktu meklēt nekustamos īpašumus, kurus iespējams izpirkt, maksājot īri."

Dzīvokļa pircēja Elīna iesaka: "Pirkums ir jāplāno. Ieteiktu pirms tam iekrāt naudu priekšapmaksai un citiem izdevumiem, kas varētu rasties."