Eksotiskā daile uz palodzes – siltummīle antūrija

Antūrijas nāk no kallu dzimtas, un pasaulē tās tiek audzētas gan krāšņo ziedu, gan interesanto lapu dēļ. Daļa antūriju veidu ir epifīti – brīvā dabā tās mēdz augt arī kokos un citās vietās, kur ērti var veidot gaisa saknes. Antūrija ir daudzgadīgs un mūžzaļš augs ar īsu stumbru, bet blīvi sakārtotām, tumši zaļām, ādainām un lancestiskām lapām, kuru platums var sasniegt no 15 līdz 30 centimetriem, savukārt garums – no sešiem līdz 10 centimetriem. Dzīves laikā augs garumā var izaugt 50 līdz 70 centimetrus.

Kā telpaugu no visām šķirnēm ieteicams izvēlēties Šercera antūriju, kura dzīvei telpās pielāgojas vislabāk – citām šķirnēm piemērotu klimatu nodrošināt būs daudz grūtāk. Savvaļā antūrija sastopama Dienvidamerikā, Kostarikā, Gvatemalā un Brazīlijā mitros tropu mežos.

Lai antūrija priecētu ar saviem interesantajiem ziediem un seglapas krāsa ilgstoši saglabātu savu krāšņo toni, tai nepieciešams nodrošināt piemērotu vidi. Auga dabiskā vide – mitrie tropu meži – jau paskaidro, ka augs ir siltumu mīlošs, tādēļ vēlams, lai temperatūra telpās būtu no +20 līdz +25 grādiem pēc Celsija, savukārt ziemas laikā, ja antūrija ilgstoši atsakās ziedēt, tai var dot aptuveni divus mēnešus ilgu miera periodu, to novietojot telpās, kurās temperatūra nepārsniedz +16 grādus pēc Celsija – miera periods veicinās ziedu veidošanos. Ilgāk gan augu turēt vēsumā nav ieteicams, pretējā gadījumā lapas sāks kļūt dzeltenas un atmirt. Augam nepatīk straujas temperatūras svārstības un caurvējš.

Svarīgi nodrošināt gaišu, tomēr no tiešajiem saules stariem noēnotu vietu. Turot antūriju tiešajos saules staros, lapas var apdegt un sarullēties. Savukārt pārāk tumšā vietā augs neziedēs. Rūpīgi jāvēro, lai antūrijai tiktu nodrošināta pietiekami mitra vide. Lai seglapas pēc iespējas ilgāk saglabātu savu košo toni, telpā nepieciešams mitrs gaiss – sausā gaisā lapas mēdz izžūt un kļūt plānākas. Lapas, izņemot pašu ziedu, var regulāri rasināt ar remdenu ūdeni, kā arī tās ieteicams tīrīt ar mīkstu sūkli. Augsne jālaista regulāri, taču to svarīgi nepārlaistīt – starp laistīšanas reizēm ļauj augsnes virskārtai nedaudz izžūt. Pārmērīgs mitrums var izraisīt tumšu plankumu veidošanos uz lapām, kā arī stublāju bojāšanos.

Augsnei jābūt skābas reakcijas un trūdvielām bagātai, kurai var pievienot sfagnu sūnas, rupju kūdru un granti. Tai jābūt labi drenējošai (puķupoda apakšā noteikti nepieciešami caurumi, lai novadītu lieko ūdeni), bet vienlaikus tādai, kas labi uztur mitrumu. Lai samazinātu iespēju attīstīties sakņu puvei, svarīgi augu podā nestādīt dziļāk par pieciem centimetriem. Pārstādīt antūriju nepieciešams vidēji ik pēc diviem trim gadiem. Savukārt mēslot tās ieteicams ar ziedošiem augiem domāto mēslojumu.

Ņem vērā, ka antūrija ir indīgs augs – tās sula satur kalcija oksalātu, kas, saskarē ar ādu, var izraisīt kairinošu reakciju, bet, to nejauši norijot, izraisīt gremošanas orgānu traucējumus, smagākos gadījumos pat elpošanas traucējumus.

Raksta tapšanā izmantota informācija no "Telpaugi.wordpress", mājaslapas "Gardening Know How", augu datubāzes "Smartgardens.eu" un augu virtuālās enciklopēdijas "Britannica".