Daba sāk mosties no ziemas miega, un februārī sirdis straujāk sāk pukstēt lūšiem, jenotsuņiem, pūcēm un citiem Latvijas savvaļas dzīvniekiem. Šis laiks ir pavisam īpašs arī Čiepstonim, Līgatnes dabas taku urālpūcei, jo pie viņa no Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza ir pārcēlusies topošā sieva – urālpūce Hedviga.
Līdzīgi kā vairākām citām pūču sugām, urālpūcēm ir raksturīga mīlestība uz mūžu. Katru pavasari urālpūču tēviņš parasti satiekas ar vienu un to pašu mātīti abiem ierastajā ligzdošanas teritorijā jeb iecirknī. Šī satikšanās vēstī, ka ir pienācis laiks kopīgi domāt un veicināt sugas turpināšanos. Ligzdošanas periodā tēviņš aicina mātīti uz ligzdošanas vietu, piegādā tai barību, veic riesta lidojumus un ūjina. Pieņemot atnesto barību, mātīte dod savu "jā" vārdu, ko var salīdzināt ar saderināšanos cilvēku pasaulē.
Urālpūces visbiežāk savu ligzdvietu iekārto liela koka dobumā vai nolūzuša koka stumbeņa iedobē. Ja tādas nav pieejamas, tās nesmādē arī citu plēsīgo putnu ligzdas, kā arī atbilstoša izmēra un novietojuma mākslīgās ligzdošanas vietas – pūču būrus. Šādi būri ir sagatavoti arī Čiepstonim un Hedvigai. Dējumā parasti ir 2-4 olas. Pēc izdēšanas mātīte olas silda 29-32 dienas. Pūču pasaulē olas perē tikai mātītes, savukārt tēviņa pienākums šajā laikā ir pienest mātītei barību. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki kopā – par barības sagādāšanu ir atbildīgs galvenokārt tēviņš, savukārt mātīte baro, audzina un sargā jaunos pūčulēnus. Urālpūču mazuļi ligzdu pamet vēl kārtīgi neapspalvojušies, taču uzturas tās tuvumā un bauda gādīgo vecāku aprūpi, kamēr paaugas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
