Kad sniegs prom, laiks stādīt bumbieres!

Tāpat kā pārējiem augļu kokiem, arī bumbierēm labai ražai nepieciešams optimāls mitrums un gaisma ziedēšanas un augļu veidošanās laikā. Jāpievērš uzmanība, ka bumbierēm ziedpumpuru ieriešanās, kad nobriest pats pumpurs, sākas jau jūlijā un turpinās nākamā gada pavasarī. Tā kā gaisma, saule un pietiekams mitrums jānodrošina pastāvīgi.

Mitruma trūkums var samazināt koku jauno zaru (veģetatīvo) pieaugumu, augļi būs sīki, pāragri nogatavojas, birst. Pietrūkst barības vielu rezerves, kā rezultātā samazinās ziemcietība un kociņi ziemā, sala laikā, kļūst jūtīgāki.

Stādot bumbieres, nebūtu vēlams tās stādīt vietās ar augstu gruntsūdens līmeni (virs 1,5 m), jo bumbieres veido dziļāku sakņu sistēmu nekā, piemēram, ābeles. Patiks vidēji smaga, auglīga augsne, bet, protams, katram dārzu īpašniekam jārēķinās, ka dārza vieta ir tāda kāda tā ir un var nebūt labvēlīgākā bumbieru stādīšanai. Tad to iespējams ielabot ar kompostu, satrūdējušiem kūtsmēsliem vai pēc tam apdobē iestrādāt minerālmēslus un pavasarī, līdz Jāņiem, slāpekli, lai veicinātu jauno pieaugumu un ražas veidošanos.

Rudenī, savukārt, tieši pretēji nepieciešams mēslojums, kur slāpekļa deva ir zemāka vai nav nemaz, bet ir vairāk fosfors un kālijs, kas stimulē augļu un dzinumu nobriešanu un sagatavošanos ziemai. Visi minerālmēsli jāizkaisa uz mitras augsnes ap kociņu un viegli jāiestrādā (jāierušina) augsnē.

Kailsakņu stādus jāstāda tikai bezlapu stadijā agri pavasarī (marta beigas, aprīlis, vēlākais – pats maija sākums) līdz pumpuru plaukšanai vai vēlu rudenī – septembra beigās, oktobrī jau bezlapu stadijā.

Ja stādi ir podiņos (konteineros ar kūdras substrātu), tos var stādīt visu veģetācijas periodu no pavasara līdz rudenim, arī vasarā, tikai pie stādīšanas nedrīkst izjaukt sakņu kamolu.

Lielākā daļa Latvijā audzējamās bumbieru šķirnes nav pašauglīgas. Tas nozīmē, ka ražas ieguvei netālu vajadzētu augt vismaz divām vienlaikus ziedošām šķirnēm, kuras apputeksnē bites, kamenes u.c.

Tuvākais stādīšanas attālums ir 3–4 m (atkarībā no šķirnes, vainaga formas), optimālais – ap 30 m, ņemot vērā, cik daudz dārzā atļauj vieta. Eksperte iesaka mazdārziņu īpašniekiem kooperēties ar kaimiņiem, jo tad katrā dārzā var augt pa vienai bumbierei un tās savā starpā varēs apputeksnēties.

Zināmākās šķirnes, kurām nav vajadzīgs apputeksnētājs (pašauglīgās) ir "Pepi" un "Suvenīrs".

Viennozīmīgi labākās šķirņu kombinācijas, ko stādīt blakus, nebūs, jo ziedēšanas sākums un ilgums var atšķirties atkarībā no laika apstākļiem un koku pārziemošanas. Agrāk zied šķirnes, piemēram, "Beloruskaja Pozņaja", "Pepi", "Bere Kijevskaja", vēlāk "Vasarīne Sviestīne", "Duhmjannaja".

Ja dārzā vieta ir maz, bet ir vēlme pēc augļiem ar dažādu ienākšanās laiku (vasarā, rudenī, glabāšanai ziemā), tad var stādīt ģimenes bumbieri. Tajā iepotētas vairākas šķirnes, parasti 3–5 gab., tikai jārēķinās, ka ģimenes koka vainaga veidošana prasīs vairāk darba un stāds ir dārgāks.

Izvēloties iegādāties stādus noteikti ir jāpievērš uzmanība vai stādam ir augu pase – etiķete. Tā ir norāde, ka stādi ir pārbaudīti Valsts augu aizsardzības dienestā un ir brīvi no karantīnas slimībām. Postošākā bumbierēm ir Erwinia (bakteriālā iedega). Iegādājoties stādus, ieteikums ir arī painteresēties pie pārdevēja par šķirņu piemērotību Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, lai augļi pie mums nogatavotos un koki ziemā neizsaltu.

Ieteikums bumbieres nestādīt blakus kadiķiem (it sevišķi Kazaku, Ķīnas, Virdžīnijas u.c.). Bumbierēm un kadiķiem ir kopīga slimība, kas gada laikā mājo uz kadiķiem, tad uz bumbierēm un atkal kadiķiem – to sauc par bumbieru – kadiķu rūsu. Bumbieru – kadiķu rūsas izplatība ir atkarīga no laika apstākļiem – vairāk mitros, vēsos pavasaros, atsevišķos gados tā ir izteikta, atsevišķos nav nemaz.

Jaunajiem stādiem pirms lapu plaukšanas veic galotņu īsināšanu, lai veicinātu vainaga veidošanos. Ieteicamais stādīšanas dziļums ir līdz ar potes vietu, vieglākās augsnēs var nedaudz dziļāk. Iestādot jaunos stādus jāatceras par stādu aplaistīšanu, it sevišķi vieglās augsnēs. Vēlams pielikt mietiņu, pie kura koka stumbru piesien astoņnieka veidā, lai saites neiegriež neiegriež mizu. Ap koku jāveido apdobe apmēram 1,5 m, ko līdz pusvasarai uztur tīru no nezālēm. Uz apdobes var likt mulču.

Bumbierēm, sākoties ražai, vēlams pazemināt vainagu, izgriežot (izzāģējot) galotni līdz kādam sānzaram. Griešanu var veikt vasarā, tādā veidā pamazinās veģetatīvā augšana, kā arī tas veicinās augļu krāsošanos, jo būs vairāk saules gaismas.

Top klasiskās šķirnes, kas piemērotas un pārbaudītas Latvijas apstākļos, ir "Suvenīrs", "Pepi", "Vasarīne Sviestīne", "Beloruskaja Pozņaja", "Mramornaja". Zaiga Apse norāda, ka viņu audzētavas skatījumā ražīgas un perspektīvas ir šķirnes "Balva", "Vilma", "Sēlija", "Hortensija", "Eckehard".

Šķirņu sortiments Latvijas stādu audzētavās ir liels un tajā var viegli apjukt. Tāpēc, lai iegādātos labāko, veselīgāko augļu koka stādu, to iegādājoties uz izvēloties šķirni, jāpievērš uzmanība: