Skarbās Arktikas 'karaļi' – polārlāči

Ekosistēma ir atkarīga no visām tās daļām, un pat vienas sugas izmiršana var potenciāli radīt neatgriezeniskas un būtiskas sekas. Jau vairākus gadus pētnieki brīdina, ka polārlāči ir apdraudēti strauji augošās temperatūras dēļ, un līdz ar to ir ietekmētas arī citas dzīvnieku sugas.

Visi lielie plēsēji veic svarīgu funkciju - tie palīdz kontrolēt citu sugu populāciju. Kad kāda dzīvnieku grupa zaudē savus dabiskos ienaidniekus, var izplatīties dažādas slimības un pat notikt zvēru masveida bojāeja. Savukārt konkrētas sugas pārapdzīvota var izraisīt citu dzīvnieku sugu apjoma samazināšanos.

Polārlāču gadījumā – ja šie dzīvnieki izmirtu, rastos roņu populācijas uzplaukums, kas savukārt beigtos ar noteiktu zivju un vēžveidīgo sugu samazināšanos. Protams, šāda situācija ietekmētu arī cilvēkus, kam nāktos konkurēt ar Arktikas roņiem zvejā.

Svētdien, 27. februārī, pasaulē atzīmē Starptautisko polārlāču dienu. Godinot nozīmīgos dzīvniekus, "National Geographic" aicina tos iepazīt tuvāk, lai labāk izprastu lāču nozīmi ekosistēmā.

Leduslāčus iespējams sastapt Arktikā, Kanādā, Aļaskā, Krievijā un Grenlandē. Tā kā ledus, uz kura šie dzīvnieki mitinās, pastāvīgi mainās – peld, sasalst, kūst, atkārtoti sasalst – fosilijas pētniekiem izdodas atklāt salīdzinoši reti, un ir grūti precīzi noteikt dzīvnieku izcelsmi.

Balstoties uz pieejamajiem pierādījumiem, leduslāči nepastāv nemaz tik ilgi, ja ņem vērā to, ka lāči kopumā uz zemes dzīvo jau 30 līdz 40 miljonus gadu. 2004. gadā Norvēģijā, Svalbāras salā, zinātnieki atrada leduslāča žokļa kaulu, kas ļāva pieņemt, kad šī suga pirmo reizi ir dzīvojusi uz mūsu planētas – aptuveni pirms 150 000 gadu.

Piedzimstot polārlāči sver mazāk par kilogramu, taču dzīves laikā izaug par vienu no lielākajiem sauszemes plēsējiem. Polārlāču tēviņu svars var sasniegt pat vairāk nekā 770 kilogramu, bet mātītes – 450.

Iespaidīgie dzīvnieki vairāk nekā pusi dzīves pavada, meklējot pārtiku. Polārlāču galvenā barība ir roņi, bet tie ēd arī zivis, vaļus, valzirgus un pat putnu olas. Pārtikas iegūšana skarbajā vidē var būt patiesi izaicinoša, taču baltie lāči ir izcili peldētāji, kā arī spēj veikli pārvietoties pa slideno ledu. Leduslāču pēdas ir nelīdzenas, tādā veidā nodrošinot labāku saķeri ar sniegu un ledu, kā arī ķepas ir 30 centimetrus platas – to izmērs ļauj drošāk pārvietoties pa bīstamām vietām.

Leduslāču galvenā izskata iezīme ir baltā spalva, taču patiesībā tā ir drīzāk caurspīdīga, un zem biezā slāņa slēpjas melna āda. Kad saules gaisma atstarojas pret apmatojumu, tā rada bālgano nokrāsu, kas veido jau visiem pazīstamo dzīvnieku krāsu. Balto krāsu veido arī keratīns, kas atrodas polārlāča spalvā. Dzīvnieku pasaulē keratīns parasti ir atrodams nagos un ragos, bet leduslāču gadījumā tas atrodas ārējā apmatojuma slānī un tam ir bālgana krāsa.

Savukārt tumšā āda leduslāčiem palīdz absorbēt saules siltumu un nodrošina aizsardzību pret kaitīgajiem UV stariem. Dzīves laikā arī mēle, kas, leduslācim piedzimstot ir rozā, iegūst melnus plankumus, tāpat arī to vaigi no iekšpuses ir tumši.

Polārlāču lielākais drauds šobrīd ir straujās klimata pārmaiņas. Paaugstinoties gaisa temperatūrai, samazinās ledus apjoms pasaules aukstajos reģionos, tādā veidā ietekmējot polārlāču iespējas medīt, pārvietoties un, visbeidzot, eksistēt.

No 16. gadsimta līdz pat 20. gadsimta 70. gadu sākumam arī regulārās polārlāču medības būtiski ietekmējušas dzīvnieku populāciju. Pirmā valsts, kas tās aizliedza, bija Padomju Savienība 1956. gadā. Pēc tam, 1972. gadā, to aizliedza arī Amerikas Savienotās Valstis. Pēdējā valsts, kur to medības ir vēl atļautas, ir Kanāda. Medību aprēķini tur ir balstīti uz kvotu sistēmu, kā pamatā ir populācijas aprēķini.