Ciemos: Lienes Zipas abstraktā māla māksla ar vēstījumu

Liene Zipa stāsta, ka keramika viņas dzīvē ienāca pirms kāda pusotra gada. Pirms tam diezgan ilgu laiku lēkājusi un lēkājusi, nav varējusi atrast sevi citās profesijās. Bez šaubām, arī bērniņu ienākšana dzīvē ieviesusi pārmaiņas, tieši iekšējā pasaulē – bijusi sevis meklējumos. Viņa paspējusi padarboties gan arhitektūras, gan interjera dizaina un restaurācijas jomā. "Pirms pieteicās otrs bērniņš, biju pārliecināta, ka izveidošu savu atvērto darbnīcu, kurā tiks atjaunotas mēbeles. Vēlos piebilst, ka restaurācijas procesā ļoti svarīga ir cieņa un autentiskums," stāsta Liene. Pēc otrā bērniņa piedzimšanas viņa tomēr atskārtusi, ka šī nodarbe nav īsti piemērota, taču viņas mīlestība pret darbnīcu saglabājās.

Jaunā māksliniece neviļus sadraudzējusies ar kādu keramiķi. Ciemojoties viņas darbnīcā, Lieni mākusi interese – kas notiks, ja es pamēģināšu šo un arī to uztaisīt pati? Viņu sācis uzrunāt potenciāls, cik daudz var izdarīt un cik tas patiesībā ir sarežģīti un izaicinoši. Soli pa solim sākusi veidot krūzītes un šķīvīšus, mācījusies no kļūdām, jo sākumā daudz kas plīsis un bijuši arī daudzi bojājumi. Tas kopumā bijis diezgan sarežģīts process (lai gan, no malas skatoties, var šķist tik relaksējoši sēdēt pie virpas, vai ne?). Kad izdevušies pirmie darbi, viņa tik ļoti priecājusies par tiem, ka tūliņ dalījusies savā "Instagram" profilā. Draugi vērsušies pie viņas ar izteikumiem: "Hei, dari, kā tu gribi, bet es vēlos tevis darinātu krūzīti! Tu to vari taisīt kaut pusgadu." Tā arī pirmos darbus Liene atdāvinājusi saviem draugiem.

Vaicājot, kas šobrīd ir Lienes piedāvājumā, viņa atbild: "Es veidoju dažādus traukus, lai gan manu uzmanību piesaista tieši rituālu trauki, tās ir mazās pialas, tējkannas tējas ceremonijām, vīraka trauciņi, tējas krūzītes un, piemēram, krūzītes kakao ceremonijām." Tāpat viņa arī labprāt veido pirts rituālu komplektus – krūzītes, bļodiņas eļļām un skrubjiem, kā arī īpašas krūkas apliešanai.

Māksliniece akcentē, ka katram darbam ir sava individuāla pieeja, jo īpaši tiem, kas veidoti no mazmazītiņiem elementiem, piemēram, lūpām, sejām, acīm vai kādu kukainīti. Liene pat mušmires un magones ir veidojusi kā vīraka trauciņus. Katrs mākslas veidojums ir citāds, ar savu raksturu. Keramiķe neslēpj – viņa ļauj tiem būt dažādiem, pat ja tas ir kāds komplekts. Netiek meklēta perfekcija, bet vairāk tieši brīva plūsma. Apskatot Lienes "Instagram" profilu, šķiet, ka šobrīd aktuālas ir vāzes ar sieviešu formām. "Jā, veidojot pēdējos darbus, tiem klāt jau nāk vēstījums par dziļumu un emocionālo pasauli, vērtībām. Pēdējos darbos jau ir apgūtas vairākas tehnikas, un tagad to var izpaust, pieliekot klāt vēstījumu. Tas ir tas, uz ko es virzos!"

Tā kā Liene keramiķu pasaulē nav ilgi, viņu, protams, mākušas bailes par to, kā viņa parādīs sevi, jo autentiskums tomēr nāk no personīgās pasaules un pieredzes. Viņa sevi vēlējusies pasniegt, vairāk atklājot savu iekšējo pasauli, nevis pielāgojoties ārpasaulei. "Tā jau patiesībā ir tāda liela drosme!" neviļus nosmej Liene. Nav noslēpums, ka daudzviet pasaulē tiek izmantota šī tehnika – keramikas traukus papildināt ar lūpām. Māksliniece gan atklāj, ka viņa izrakņājusies pa visiem resursiem un nonākusi pie secinājuma, ka katrs savā darbā ieliek savu raksturu, lūk, tāpēc arī katram lūpas ir izveidotas citādas. Arī krūtīm ir kāds īpašs vēstījums. "Arī Latvijā esmu redzējusi pāris mākslinieku, kas šādi papildina darbus, bet viņiem ir savas tehnikas un izpausmes, līdz ar to tas nav nekas ļoti oriģināls, bet oriģinālais ir tieši materiālu, proporciju, krāsu un kompozīciju izvēlē," stāsta keramiķe.

Kā Lienei radās ideja, ka darbi tomēr jāpapildina ar "odziņu"? Mirklī, kad viņa sāka vērot un analizēt dažādu trauku pielietojumu un izskatu, viņā kaut kas stipri sakustējās (tā viņa pati šo procesu raksturo). Šādi darbi ir veikalā pieejami, rūpnieciski izgatavoti, un ir arī nopērkami ļoti skaisti keramiķu darbi. Jautājums, kas nomocījis Lieni, – kas būs tas, ar ko viņa atšķirsies? Kas es esmu, lai es varētu šeit iekļauties? Nav noslēpums, ka veikalā var nopirkt ļoti skaistas bļodiņas vien par zeķu pāra cenu. Tā nu Liene arī sapratusi, ka viņas mērķis nav pielāgoties, bet gan vairāk iepazīt sevi, tāpēc arī savu hobiju viņa mērķtiecīgi nevirza kā uzņēmumu. Protams, ir jau jauki, ja cilvēki atsaucas un izrāda interesi!

"Ar ko tad es atšķiros, to var atbildēt tikai manas iekšējās sajūtas, procesi, jo, ļaujoties šiem mazajiem impulsiem, arī top šie darbi. Liels bonuss ir arī tas, ka es keramikā neredzu konkurenci. Jūtos iederīga keramiķu vidū, jo ir jūtama brīvības sajūta, ka es varu būt tas, kas es vēlos būt, neizliekoties!" vērtē māksliniece. Proti, ir iespēja pilnībā atvērt savu potenciālu. Jāsaka gan, ka Lienei visbiežāk idejas nāk caur ziņkāri.

Liene stāsta, ka katram darbam velta mīlestību. Katrs darbs liekas liels, apjomīgs un mīļš, tāpēc ka vairumā gadījumu tie tapuši ar ļoti minimālām zināšanām. Tas ir darbs un mācīšanās reizē. "Viens no maniem mīļākajiem darbiem ir divi apgleznoti šķīvji, uz kuriem ir uzzīmētas rokas. Tās ir savienotas ar mazu, sarkanu diedziņu. Uz katra šķīvja ir viena roka. Šis vēstījums ir teiksmains, proti, uz Mēness maliņas dzīvo kāds kungs, kurš salnu savā bārdā nes, un katru nakti šis kungs nokāpj uz Zemes. Tur viņš uzmeklē divas dvēseles, kuras spēj mācīties viena no otras, un uzsien uz katras rokas sarkanu pavedienu. Pavediens ir nesaskatāms ar acīm, bet to var just ar sirdi. Tas ir tāds kā simbols attiecībām starp cilvēkiem, partneriem – šīs attiecības var sapiņķerēties un var būt brīvas, bet tās vienmēr būs ar šo pavedienu savienotas," paskaidro Liene.

Savukārt otrs mīļākais mākslinieces darbs ir maza Budas skulptūra. Tas bijis laikietilpīgākais un reizē arī izaicinošākais darbs tieši tāpēc, ka Lienei nav ne keramiķa, ne skulptora izglītības. Visas zināšanas un prasmes nāk caur sen iemācīto. Palīdz arī senās zināšanas no aktu skicēšanas nodarbībām, jā, ne no veidošanas, bet tieši skicēšanas. "Ja tā paanalizēju, apbrīnoju to, cik precīza ir cilvēka ķermeņa atmiņa. Proti, tas, kas ir bijis apgūts pirms daudziem gadiem, nav pat praktizēts, bet, tikko sāc darboties, tā ķermenim ir šī atmiņa, kura uzreiz iesaistās un palīdz izprast procesus – neapjūkot," atzīst Liene.

Keramiķe neslēpj, ka pirmie impulsi patiesi nākuši caur pirti. Viņa jau vairākus gadus apgūst pirts rituālu vadīšanu, cilvēkmācību – emocionālo inteliģenci un emocionālo higiēnu. Tieši pirts rituālu laikā viņai rodas idejas. Apkārt šaudās domas – es gribētu šādu trauciņu, šādā formā, lūk, un man taču vēl vajag bļodiņu ar snīpīti... Tālāk no idejas rodas nepieciešamība izzināt, kādā tehnikā to izpildīt, tad palīgā nāk "Pinterest", "YouTube", "Instagram" un "TikTok" platformas. Tā viņa krustu šķērsu izmeklē, kā šo ideju realizēt. Internets ir pilns ar tik daudzām pamācībām! Liene min, ka tieši "TikTok" platforma ir milzīgs palīgs, lai varētu komunicēt arī ar citiem keramiķiem, vairumā gadījumu – ārpus Latvijas robežām. Tur mākslinieki dalās pieredzē, iedvesmo viens otru, arī stāsta par savām kļūdām.

Tāpat sākotnēji Liene nav kautrējusies uzdot jautājumus savai paziņai keramiķei – kā un ko darīt. Bet sapratusi, ka tas tomēr ļoti noslogo otru cilvēki. Proti, ne vienmēr otram cilvēkam ir laiks un enerģija, lai mierīgi izstāstītu pašas pamata lietas. Līdz ar to "Pinterest" un "YouTube" bija kā skolotāji, kas pamācīja, kā uzglabāt mālus, kā veidot, kā dedzināt, kādus materiālus jaukt kopā, bet kādus tomēr ne.

Agrāk māksliniecei bijis tikai viens galds un viens plaukts, kur viss glabājies. Mālu dedzināt vedusi uz Rīgu. Bez šaubām, process bijis ļoti ķēpīgs – pārvedot trauki plīsa. "Tagad mana darbnīca ir centrālā istaba mājā. Agrāk tā bija viesistaba. Tagad tā ir visvairāk izmantotā telpa visā mājā," atklāj Liene. Šajā telpā no rīta notiek rīta rosme, pa dienu tā pilda darbnīcas funkciju, savukārt vakarā, ja ir nepieciešamība uzņemt viesus, darbnīcas galds tiek pārklāts ar galdautu. Voilà, Lienes ģimene ir gatava uzņemt viesus!

Lai gan tā nav plaša telpa, aptuveni 30 kvadrātmetri, viss ir sakārtots tā, lai var pielāgot. Keramiķes galvenais nosacījums ir, lai tur ir kārtība. Patiesībā, ja nebūtu virpas un ģipša formu, nemaz uzreiz nevarētu pateikt, ka tā ir darbnīca. Izskatās gluži kā dzīvojamā istaba ar galdu un plauktiem. Prasības, protams, bijušas – lai tur ir gaišums un baltums (balti aizkari, sienas, plaukti), zaļumi (palmas), lai ir īpašs foto stūrītis, kur iespīd dabiskā gaisma. "Es arī bieži šo telpu pārkārtoju, lai varētu pielāgot savām vajadzībām. Proti, lai mazāk laika jāpatērē, meklējot instrumentus, lai viss būtu pa rokai. Tā ir man ļoti, ļoti mīļa telpa. Darbnīca jebkuram radošam cilvēkam ir vajadzīga, jo tā ir iekšējās pasaules spogulis, reizē arī svētnīca. Vari noņemt visas savas bruņas un justies labi, un darboties ar to, kas pašam tīk," saka Liene Zipa.

Uz jautājumu, kas ir tie cilvēki, kuriem viņa savus mākslas darbus rada, Liene atbild, ka tie ir cilvēki, kuri novērtē interesantus, vizuāli pievilcīgus traukus. Tiem, kuriem ir svarīga ne tikai funkcija, bet arī izpildījums un stāsts aiz šiem traukiem. Tiem, kuriem ir svarīgs ne tikai izskats, bet arī tauste. Arī tādiem cilvēkiem, kuriem ir svarīga rituālu piekopšana savā dzīvē. Ceremoniju un rituālu trauki tiek izmantoti konkrētam nolūkam. Cilvēki, kuri novērtē, ka viņu trauki nebūs "copy paste", bet būs radīti tieši viņiem.

Patiesībā Liene ir pārsteigta, cik ļoti labi šie trauki iekļaujas teju katrā interjerā. "Tie varbūt neiederēsies vidē, kur saimnieks ir ļoti pedantisks, ar prasībām pēc simetrijas. Tomēr tie fantastiski iederas Latgales lauku mājās, starp tradicionālajiem latviešu traukiem. Tāpat ļoti labi izskatās pirtiņās. Arī boho mīļotāji ir atzinuši manus traukus par derīgiem. Sieviešu vāzes pat vairāk nekā labi iedzīvojas modernos minimālisma stila interjeros. Ar savu organisko formu tie šajā dizainā ienes cilvēciskumu un dzīvīgumu. Patiesībā mani trauki spēj pārsteidzoši adaptēties," atklāj šo mākslas darbu veidotāja.

Savu mākslu Liene neraksturo kā skaļu un izlecošu, tā nav koša, tieši otrādi – mierīga un nosvērta. Arī impulsīva, bet ne haotiska. Iespējams, arī pedantiska, bet tādā ziņā, ka mākslas darbi līdz pēdējai kripatiņai ir pārdomāti un izauklēti. To perfekcija ir tajā, ka tie ir neperfekti. Liene neslēpj, ka no malas mēģinājusi novērtēt savus traukus, proti, katrs atsevišķi šķiet citāds, bet, saliekot kopā, – kā viens mākslas darbs. Tur ir iekļauti miglas toņi, pelēkā vilka toņi, nakts debesis – zilie toņi, akmens un zemes toņi, mazliet arī dzeltenie toņi. Vairāk dabiskuma un nosvērtuma – miera.

"Es savus darbus raksturotu kā personīgus, es jūtu, ka katram darbam apakšā ir vēstījums no emociju vai enerģiju pasaules. Katrs darbs labi jūtas pats savā unikalitātē, bet tajā pašā laikā netraucē citiem telpā. Nekliedz skaļāk par citiem. Mani darbi noteikti neprasa uzmanību, bet tajā pašā laikā piesaista uzmanību, savā pārliecībā un klusumā," stāsta Liene. Ja viņas trauki būtu jāraksturo kā cilvēks – viņš justos labi, jo atšķiras, un netraucētu citiem būt viņiem pašiem. Liene neslēpj, ka palēnām sāk veidot valodu un komunikāciju starp mālu un cilvēkiem. Tas ir viņas mērķis – vairāk virzīties uz to, ka šie trauki iedod kādu vērtību, ne tikai to, ka vienkārši ir skaisti. Viņasprāt, ir svarīgi, ka caur māliem var runāt par sabiedrībā aktuālām tēmām.

Vairāk Lienes mākslu darbu kolekcijai vari sekot līdzi "Instagram" profilā.