Lai zāle zaļa un puķes nav izmīdītas – padomi suņu saimniekiem

Nelielās platībās ieteicams ierīkot cietā seguma takas vai atpūtas zonas no, piemēram, ķieģela, akmens vai bruģakmens, jo zāliena uzturēšana nevainojamā kārtībā suņu saimniekiem var būt gan laikietilpīgs, gan dārgs process – uz tā redzamas visas suņu radītās nekārtības, īpaši rakšana un urinēšana. Vēl viens ieteikums ir izmantot šķembu mulču, kas pasargās augsni no suņa izdarībām, bet jāņem vērā, ka saulainā vietā šķembu mulča uzkarsīs, tādēļ tā jāliek netālu no sausuma un karstuma izturīgiem augiem, turklāt nevis pie pašām to saknēm, bet apkārt.

Ja nav vēlme atteikties no zāliena un ainavā iekļaut arī cietā seguma risinājumus, tad ieteicams izvēlēties slodzes izturīgāko zāliena veidu. Noslodzes izturīgo zālienu sastāvā parasti ir daudzgadīgā airene, auzene vai pļavas skarene.

No regulāras suņa skraidīšanas izturīgs, slodzes noturīgs zāliens kalpos ilgāk un labāk, bet tas nav pasargāts no dzelteniem un "apdegumiem" līdzīgiem traipiem, ko rada slāpeklis un sāļi mājdzīvnieka urīnā. Lai pagalmā neredzētu šādus pleķus, zāliena vietā ieteicams iestādīt āboliņu, kam piemīt vairāk priekšrocību, no kuriem būtiskākā ir tā, ka urīns to neiekrāso un neizdedzina. Vēl viens ieteikums (neatkarīgi no zāliena tipa) ir uzliet ūdeni vietai, kur suns nokārtojies, lai aizskalotu kaitīgos elementus, kas bojā zaļo segumu.

Lai pasargātu apstādījumus no izbradāšanas un izrakumiem, ap tiem var veidot augstākas vai zemākas sētas. Īpaši ieteicams to darīt, lai ierobežotu suņa piekļuvi pie retiem, trausliem vai ekskluzīviem augiem. Žogu var izmantot arī kā risinājumu, lai norobežotu konkrētu teritoriju, pa kuru mājdzīvnieks dārzā vai pagalmā drīkst skraidīt.

Lai pasargātu koku stunbrus un saknes no suņa urīna, ap tiem var izlikt pašrocīgi uztaisītus būrus no metāla tīkla. Ap koka stumbru kvadrāta formā apmēram 60 cm attālumā jāiedur četri mieti un tiem apkārt jāapliek metāla tīkls, ko nofiksē ar auklu vai metāla stiepli. Šim "metāla būrim" jābūt tik augstam, lai suns tam nevarētu pārlēkt pāri. Tiesa, šis nav vizuāli estētisks risinājums, tomēr gana efektīgs, ja citādi nav iespējams panākt, lai suns pret kokiem neceļ kāju.

Lai ierobežotu izmīdītos apstādījumus un pasargātu puķes no izbradāšanas, nevajag augus stādīt tuvu pie žoga, jo suņi ir teritoriāli dzīvnieki, kas gana bieži metas pie žoga, lai aprietu garāmgājējus. Zona gar žogu var būt suņa iecientīgākā vieta visā pagalmā, un tur visdrīzāk veidosies izbradātas taciņas. Lai uzlabotu nepievilcīgo izskatu, taciņas var izveidot kā dekoratīvus celiņus, tos apberot ar nelieliem akmentiņiem vai oļiem.