Sapni par māju var realizēt visi. Kivkucānu ģimenes īpašums – no papīriem līdz jaucējkrānam

Pēc pārcelšanās uz Rīgu 19 gadus vecā Madara ar tēta palīdzību metās mājvietas meklējumos. Ātri vien viņi secinājuši, ka ar īrēšanu nekādas aršanas nebūs – lai no kuras puses skaties, šādai padarīšanai mīnusi vien ir. Sacīts, darīts, un pēc neilga laika Madaras kabatā bija neliela Sarkandaugavas dzīvokļa atslēgas un pirmās kredītsaistības. "Kopējā summa, kuru samaksāju par dzīvokli, manuprāt, bija smieklīga – 36 tūkstoši eiro. Kredītmaksājums bija 145 eiro mēnesī, un par tādu naudu kaut ko jēdzīgu nav reāli īrēt. Šis solis man deva pārliecību, ka nav jābūt miljonāram, ar ļoti turīgiem vecākiem vai lielu aizmuguri, lai pieņemtu lēmumu pirkt nekustamo īpašumu un spētu ar to tikt galā," pārdomās dalās Madara.

Galvaspilsētas dinamiskā dzīve ritēja uz priekšu savu gaitu, Madarai paralēli iepazīstoties ar savu topošo vīru Edgaru. Kā izrādās, arī balvenieti! Divatā Sarkandaugavas dzīvoklītī esot bijis pat ļoti omulīgi, taču jau pēc laika viņu kompānijai pieteicās trešais dalībnieks – dēliņš Haralds. Un tas deva nepieciešamo stimulu domāt par savu īpašumu jau plašākā mērogā. "Tā kā abi esam no laukiem un visu apzināto mūžu dzīvojuši privātmājā, mūsu pasaulē ir loģiski un saprotami, ka cilvēkiem ir sava māja. Vecāki mums parādīja šādu dzīvi, tāpēc zinām visus labumus, ko tā sniedz, un darbus, ko tā prasa. Neviens dzīvoklis, lai arī cik skaistu skatu uz vecpilsētu būtu, mūsu acīs nebūs tik pievilcīgs kā dzīve pašiem savā mājā," tā Madara.

"Sliktā" grunts un sešu tūkstošu sadārdzinājums

Daudzu nezināmo pārpilnais ceļojums pretim ģimenes ligzdiņai sācies ar vīziju pirkt gatavu māju. Bez padziļinātiem aprēķiniem Madara un Edgars noteikuši aptuvenos finanšu līdzekļus mēnesī, ko būtu gatavi no ienākumu pīrāga atvēlēt īpašumam. Konsultējoties ar bankas ekspertiem, adekvāts un saprātīgs budžets šķitis 150 tūkstoši eiro.