Veiksmes stāsts: pēc sešiem patversmē pavadītiem gadiem sunīte Sāra beidzot atradusi mājas

Anastasija stāsta, ka kopš 13 gadu vecuma viņa kā brīvprātīgā darbojusies dzīvnieku patversmē Rīgā. No tiem laikiem arī atcerējusies to, kā tas ir, kad uz patversmi nāk pakaļ jauniem vai konkrētas šķirnes dzīvniekiem. "Toreiz pie sevis nodomāju – kā tas tā var būt, ka pārējie suņi un kaķi arī ir tik jauki un draudzīgi, bet uz viņiem neviens neskatās? Kāpēc cilvēkiem nav vajadzīgi vecīši – akli, klibi un kurli mājas mīluļi?" neizpratnē bijusi Anastasija.

Gadu pēc darbošanās brīvprātīgajā darbā, Anastasija pierunājusi vecākus par labu taksīša jauktenītei Grētai, kas bija atvesta uz patversmi, pēc tam, kad cieta ceļu satiksmes negadījumā. Grēta bijusi Anastasijas pirmais suns, un jau toreiz meitene sapratusi, ka nekad (jā – nekad) mūžā neiegādāsies dzīvniekus no pavairotājiem, bet gan tikai un vienīgi no patversmes. 10 gadus vēlāk pēc šī nosacījuma izteikšanas, viņa pie darbavietas atrada apmēram sešus mēnešus vecu kaķīti, kurš acīmredzams bija piemests...

"Toreiz likās, ka neesmu kaķu cilvēks, bet mincītis bija tik jauks, ka nespēju viņu atstāt patversmē. Lūk, tā mūsu ģimenē ienāca Sušī. Bet gadu vēlāk – uz ceļa atradu mazu, aptuveni divus mēnešus vecu kaķīti. Viņš raudāja, bija vārgs, skraidelēja pie cilvēkiem, bet viņi tikai gāja garām... Tā mūsu mājās parādījās Kivī. Kivī ir kaķenīte. Gandrīz akla, bērnībā pārslimojusi vīrusu, tāpēc uz acīm ir plēvīte, kuras dēļ viņai ir traucēta redze. Jā, bez šaubām, var veikt arī operāciju, taču tad Kivī nomāks sauso acu sindroms, kas sagādās lielāku diskomfortu par sliktu redzi," stāsta dzīvnieku glābēja.

Viņa piebilst, ka, ja viņas lielo vēlmi palīdzēt visiem dzīvniekiem nesavaldītu draugs, tad, visticamāk, viņu dzīvoklī dzīvotu 10 kaķi un 10 suņi. Nav noslēpums, ka ar kaķiem ir daudz vieglāk, tāpēc solis par suņa ienākšanu ģimenē, Anastasijai bija kārtīgi jāapspriež ar draugu. Drīzāk – pat viņš jāpierunā!

Anastasija jau ilgāku laiku sekojusi līdzi vairākām dzīvnieku patversmēm "Facebook" platformā. Tā arī vienu dienu nejauši ieraudzījusi sludinājumu par Sāru. Licies pat vairāk kā bēdīgi, ka suņu meitenīte patversmē dzīvo jau ilgus gadus... Ko tālāk darīja Anastasija? Lejuplādēja bildi un periodiski lasīja komentārus zem ieraksta. Un tad jau pienāca liktenīgais ieraksts, kurā bija apgalvots, ka rit jau sestais Sāriņas gads patversmes telpās. Anastasija nekavējoties nolēmusi rakstīt patversmei un runāt ar dzīvesbiedru. Tā arī sarunājuši, ka "aizbrauksim tikai apskatīties". Lūk, kad decembrī vairs nebija apledojuša ceļi, viņi devās no Rīgas uz Daugavpili.

Jaunajās mājās sunīte iedzīvojās diezgan ātri. Kaķiem gan neesot patikusi jaunā kompānija. Pat šņākuši, kad Sāra tuvojusies viņiem. Pēc tam jau pieraduši! Anastasija stāsta, ka Sāra apzinās, kura ir viņas vietiņa, ir paklausīga, kā arī mierīga.

Adoptējot Sāriņu, uzreiz devušies pie vetārsta, jo patversmē tika diagnosticēta spēcīga alerģija. Saimniekiem gribējies uztaisīt pilno pārbaudi, lai spriestu par tālāko ārstēšanu. Arīdzan tur Sāra bijusi mierīga, ļāvusi visu apskatīt, pat nerūkusi. Nodotas asins analīzes, rezultāti bijuši labi, tāpat tika veikts plaušu rentgens. Apskates laikā tik atrasta lode pie lāpstiņām. Tāpat ģimene bijusi pie kardiologa, kur sunītei tika diagnosticēta sirds mazspēja. Un pat apmeklējuši dermatologu, periodiski vēl aizvien dodas atrādīties. Vēdera ultrasonogrāfijā Sārai atklāja hronisku cistītu. Neskatoties uz veselības problēmām, visus ārstus apmeklējusi godam, proti, uzvedusies pat ļoti labi!

Saimniece gan neslēpj, ka dažreiz pastaigu laikā Sāriņai sanāk uzriet kādam sunim. Apmēram divus mēnešus pēc tam, kad Sāra tika atvesta uz jaunajām mājām, saimnieki atklāja, ka viņai ļoti patīk pikoties – ķert sniega pikas un skriet tām pakaļ. "Toreiz pabrīnījos – it kā omīte, bet redz kā skraida! Arī mežā Sāra labprāt skrien pakaļ kociņiem – gan lieliem, gan maziem. Savukārt, kad mutē saķerts ir jau viens kociņš, metot nākamo, Sāra mēģina abus salikt tā, lai abi ielien mutē un tos var nest uz mājām. Sārai ļoti garšo suņu kārumi, ļoti pārdzīvoju, ka alerģijas dēļ viņa tos nevarēs ēst, bet, piekoriģējot zāles, viņa var ēst visu. Nevarēju sagaidīt, kad aizvedīšu viņu pie jūras, likās, ka sunim taču ir jāredz jūra. Liekas, ka viņa nav sapratusi, ka tā ir jūra sniega dēļ, tāpēc noteikti brauksim vēl, iespējams, pat peldēties! Dzīvojam blakus Mežaparkam, bieži ejam staigāties. Mācāmies sēdēt bagāžniekā, neķert neko garšīgu uz ielas, klausīt, kad saucam (ar to gan ir nelielas problēmas), neskriet pakaļ ielas kaķiem," atklāj saimniece.

Anastasija vairākkārt atkārto, ka viņa ir par pieaugušu dzīvnieku adopciju no patversmes. Tāpat trīs mīluļu saimniece atklāj, ka, protams, ir jāapdomā, vai spēsi to, jo ir jāpaiet laikam līdz iekšējā balss pārstās jautāt – vai tiešām tev to vajadzēja? Un tā spēs atbildēt: "Jā, man tiešām tas bija vajadzīgs!" Turklāt nav pateicīgāku dzīvnieku par tiem, kas ņemti no patversmes.

"Ja man būtu iespēja, es mājas dotu visiem. Tagad skatos uz Sāru un domāju – cik labi, ka viņa ir ar mums. Mēs viņas dzīves pēdējos gadus padarīsim neaizmirstamus – jau šobrīd visur cenšamies iet kopā. Protams, patversme par Sāriņu bija labi parūpējusies, bet mājas ir un paliek mājās. Vairs nevaru iedomāties dzīvi bez viņas!" sajūsmā saka Anastasija.

Kā zināms, patversmēs visā Latvijā savu cilvēku gaida daudz dzīvnieku. Dažādus sludinājumus vari atrast vietnē "Pukainis.lv".