Siltumnīcas laistīšanai der gan savāktais lietus ūdens, gan ezera/dīķa ūdens, gan no akas/spices/dziļurbuma iegūtais ūdens. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Augsnes un augu zinātņu institūta profesore un vadošā pētniece Ina Alsiņa norāda, ka pats svarīgākais ir, lai ūdens nebūtu pārāk auksts. "Ja pasmelsim no akas ūdeni un karstā laikā liesim augam virsū, tam būs šoks. Ūdens temperatūrai jābūt samērojamai," norāda profesore. Tas nozīmē: ja ūdeni laistīšanai esi nolēmis iegūt no, piemēram, dziļurbuma, būtu vēlams iegādāties arī tvertni, kur šo ūdeni iepildīt, lai tas sasiltu. "Akvedukta" inženieris gan norāda, ka laistīšanai pavisam noteikti nevajadzētu izmantot ūdeni, kas apstrādāts ar jonu apmaiņas mīkstināšanas iekārtu.
Runājot par ūdens tvertnēm, "Jaunbērzu" projektu vadītājs Jānis Girgensons aicina izvēlēties tās melnā krāsā. "Standarta caurspīdīgajām un baltajām tvertnēm problēma ir tāda, ka tajās ar laiku siltajā laikā parādās aļģes. It īpaši, ja ūdens tiek pildīts no dīķa vai citas dabīgās ūdenskrātuves, kurās arī siltajā laikā ūdenī sāk veidoties aļģes. Viss ūdens no konteinera pēc tam aiziet uz piliencaurulītēm, kas vienkārši laika gaitā aizsērēs. Tvertnes melnā krāsā nelaiž cauri saules gaismu, neļaujot tik aktīvi veidoties aļģēm un attīstīties dzīvajām baktērijām."
Foto: Jānis Girgensons, "Jaunbērzi" projektu vadītājs
Ļoti svarīga nianse, kuru ņemt vērā, uzstādot pilienlaistīšanas sistēmu, ir ūdens filtrēšanas sistēma, jo sistēmu caurulīšu un pilinātāju izplūdes diametrs ir neliels un tās ir jutīgas pret netīru un cietu ūdeni. Pārāk cieta ūdens gadījumā laistīšanai vēlams savākt lietus ūdeni, iesaka Andrejs Burnajevs. Problēmas var radīt ne tikai dīķa ūdens, bet arī pārāk dzelžains un kaļķains akas/spices/dziļurbuma ūdens. Laistāmā ūdens ieguvei no dīķa arī ir savi plusi un mīnusi. Labā ziņa – ūdens būs silts, to nevajadzēs pirms laistīšanas sasildīt. Sliktā ziņa – lai gan dīķi ir ļoti dažādi, lielākoties ūdens tajos ir netīrs. Jānis Girgensons iesaka vienu ūdens filtru (rupjāku) ievietot jau ūdenī, lai kopā ar ūdeni netiktu iesūkti gruži, kurkuļi un dubļi, un novietot vēl vienu filtru aiz sūkņa, kas attīrīs ūdeni jau no sīkākām daļiņām. Savukārt, ja sūknis novietots atklātā un saules stariem atsegtā vietā, arī filtrs jāizvēlas ar melnu korpusu, lai saules un siltuma ietekmē ātri neaizsērētu. Neatkarīgi no tā, vai filtrs atrodas pagrabā vai šķūnī, vai atklātā vietā, laiku pa laikam tāpat jāpārbauda tā stāvoklis. "Vienmēr ērtāk ir uzstādīt gružus aizturošu filtru uz ūdens līnijas un to regulāri nomainīt, nekā gružus tīrīt no katra pilinātāja atsevišķi," norāda "Akvedukta" inženieris.
"Jaunbērzu" eksperts piebilst, ka uzmanība jāpievērš arī uzsūcošajai caurulei, kas novietota dīķī: "Ideālā variantā tai vajadzētu būt iekarinātai bojā tā, lai caurule atrastos aptuveni 50 centimetrus no ūdens virsmas un 50 centimetrus no grunts, lai netiktu iesūkti gruži ne no grunts, ne ūdens virsmas. Piekarot cauruli bojai, ūdens līmenim svārstoties, arī boja ar cauruli pielāgojas tam. Uzsūcošo cauruli pavisam noteikti nav vēlams vienkārši novietot uz grunts, kur ir visādas smalkās daļiņas, kas tiktu iesūktas."
Atbildes uz to, vai pilienlaistīšanas sistēma palīdzēs ekonomēt ūdens patēriņu, kā sistēmu uzstādīt un kāds ir tās darbības princips, kā arī vai ar to iespējams padzirdīt arīdzan augus podiņos, vari rast šajā "Delfi Plus" rakstā.