Universālā salvija – no grieztiem ziediem līdz aromātiskai tējai

Laiskajai ēdamajai salvijai ir aromātiskas, pelēkzaļas, pūkainas lapiņas, kuras kaltētā vai svaigā veidā pievieno ēdienam. Vasarā starp lapām izspraucas garas smalku ziedu vārpatas un zied otrajā attīstības gadā. Ārstniecības salvijai ir vairākas šķirnes ar krāsainām dekoratīvām lapām, piemēram, dzeltenlapu 'Aurea', dzelteni zaļā 'Icterina', 'Purpurascens' ar gaiši violetām lapām un trīs krāsu 'Tricolor'.

Klasiskā salvija labi pārziemo mūsu klimatiskajos apstākļos un reti ir gadījumi, kad tā apsalst. Ja gadījumā tā tomēr notiek, pavasarī bojātās salvijas daļas jāapgriež un augs atkal sasparosies.

Salvija ir mazprasīga pret augšanas apstākļiem un tā ir vienkārši audzējama. Vienīgais, kas jāatceras – tā ik pēc trīs četriem gadiem jāpārstāda, citādi tā lēnām sāk iznīkt. Ja pārstādīšana laikā salvijas zari izauguši lieli, to ieteicams mazliet padalīt.

Klasisko salviju var pavairot no sēklām vai dēstiem, to stāda pavasarī vai rudenī vidēji drenētā, trūdvielām bagātā augsnē. Dēstu audzēšanai klasiskās salvijas sēklas sēj kastītēs martā vai aprīlī, savukārt ārā dobēs – maijā. Salvijas sēklu sēšanas dziļums ir apmēram centimetrs un attālums vienai no otras – apmēram 30–40 centimetri.

Izvēloties vietu salvijai, jāpierauga, lai to nenoēnoti citi augi, jo salvijai nepatīk augt zem krūmiem, kokiem, par to augstākām puķēm, un tas var būt iemesls, kādēļ tā nīkuļo un kādā skarbākā ziemā apsalst vai aiziet bojā pavisam. Lai gan klasiskā salvija ir izturīga ziemciete, reizēm, ja ir īpaši mitrs laiks un dobē cieši saaugusi ar citiem augiem, tai var piemesties miltrasa. Klasiskā salvija neaug slīkšņās un ēnā, tā labi jūtas saulainā, no vējiem pasargātā un samērā sausā vietā.

Kulinārijā lietojamai salvijai ir daudz interesantu veidu un lielākoties tā tiek audzētas kā tējas augs, lai gan joprojām iecienīta arī kā garšviela izmantošanai pie ēdieniem. Viena no populārākajām (arī garīgākajām un saldākajām) ir ananasu salvija (Salvia rutilans) – tai ir spilgti sarkani ēdami ziedi, dzeltenīgi zeltītas lapas, kurām piemīt ananasu smarža un garša, kas īpaši izteikta ir jaunajām lapiņām. Ananasu salvija ir labi piemērota audzēšanai puķu kastēs un podos un, tā kā pie mums tā neziemo, rudenī jāpārvieto uz iekštelpām. Iecienīta ir arī medus melones salvija (Salvia elegans), kas, tāpat kā ananasu salvija, ir viena no garšīgākajām un saldākajām ēdamajām salvijām. Tā zied koši sarkaniem ziediem, un tai piemīt mazāk intensīva, bet patīkami maiga un salda smarža. Lai gan izteikti īpatnēju un rūgtenu garšu, upeņu salvija (Salvia microphylla) nemainīgi ir viena no biežāk audzētajām. Tai ir izteikta smarža, kas piesaista labos kukaiņus un apputeksnētājus, un, atkarībā no šķirnes, ziedi ir no koši sarkaniem līdz sārtiem. Upeņu salvijai patīk ziedēt, tādēļ to nepieciešams galotņot, lai krūmam veidotu formu un tas būtu kupls.

Salvijas pēdējā laikā iecienītas arī audzēšanai kā dekoratīvās puķes apstādījumos. Tām ir skaisti ziedi un izteikts aromāts, bet nav lietojamas uzturā, jo ir rūgtas vai ar īpatnēju, ne visai labu garšu. Viena no zināmākajām ir birztalu salvija (Salvia nemorosa), kas zied no jūnija līdz septembrim, mieturu salvija (Salvia verticillata) mēdz pašizsēties un labi piemērota dārziem ar savvaļai pietuvinātu ainavu. Muskata salvija (Salvia sclarea) ir izteikti dekoratīva un pirmajā gadā veido lapotni, otrajā – izteiksmīgus ziedus ar intensīvu smaržu. Raibziedu salvija (Salvia viridis) iecienīta apstādījumos un kā grieztie ziedi, tieši tāpat arī spilgtā salvija (Salvia splendens) – tās ziedi no spilgti sarkaniem līdz sārtiem vai gaiši dzelteniem ir īpaši dekoratīvi un labi izskatās dažāda veida apstādījumos un kombinācijās ar citām puķēm.