Tāpat strauji sarūk dabiskās pļavas – šodien tās klāj tikai 0,7 procentus Latvijas teritorijas, bet pirms 100 gadiem tie bija 30 procenti. Tradicionālā siena vākšana un uzglabāšana bija viena no metodēm, kas pļavās saglabāja augstu sugu daudzveidību. Zāles pļaušana, žāvēšana uz lauka, sagrābšana un sakraušana siena kaudzēs, turpinot tā žāvēšanu, līdz siens kļūst pietiekami sauss, lai to var pārvest uz šķūni ilgstošai glabāšanai, dod iespēju izplatīties augu sēklām. Žāvēšanas laikā nobriest un izsējas arī to augu sēklas, kuras pļaušanas laikā vēl nav gatavas. Savukārt grābšana, vairākkārtēja ārdīšana un zārdu kraušana nodrošina sēklu izsēšanos visā pļavas platībā, tā veicinot sugu izplatīšanos no vienas vietas uz citu un sekmējot sugu daudzveidību visā ainavā.
Siena kaudžu veidošanai iespējams izmantot dažādas metodes, tomēr agrāk visbiežāk siens tika krauts ap zārdiem jeb krabiķiem. Tie kalpo par kaudzes "rāmi", kas ļauj veidot siena kaudzi ar "cauru vidu", tā nodrošinot labus žūšanas apstākļus, jo siltais vasaras vējš savu "žāvēšanas darbu" varēja veikt ne tikai no ārpuses, bet arī "iekšpuses".
Dabiskās pļavas ir izzūdoša Latvijas dabas vērtība. Līdz ar unikālo bioloģisko daudzveidību, kāda raksturīga tikai dabiskajām pļavām, izzūd arī gadsimtiem lolotās saimniekošanas prakses, piemēram, ganīšana, siena vākšana un pārvadāšana, kuras ļauj pļavām uzziedēt. Tāpēc siena zārda izveidošana ir darbs dabisko pļavu labā!
Tieši tāpēc Latvijas Dabas fonds sadarbībā ar teātra trupas "Kvadrifrons" aktieri un pilsētnieku Jāni Kroni piedāvā video stāstu par siena kraušanu zārdos un aicina atcerēties vai apgūt šīs prasmes, kuras ir nozīmīgas dabisko pļavu saglabāšanai. Video stāstā soli pa solim noskaidrosi, kā savākt un uzglabāt sienu kaudzēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
