Kultūras mantojums: 11 senas ēkas Latvijā, no kurām mācīties ilgmūžību un energoefektivitāti

Klaušinieku māja Turaidas muzejrezervātā būvēta no ekoloģiskā un nepelnīti aizmirstā māla kleķa. Māla kleķa ēku būvniecība nav sarežģīta un izejmateriāli viegli pieejami.

Pārsvarā māla kleķī būvēja saimniecības ēkas – kūtis, staļļus, rijas, krogus vai tikai to stadulas, dažreiz arī dzīvojamās ēkas muižas kalpiem vai darbiniekiem un citiem. Sienas biezums šajās ēkas parasti ir no 50 līdz 70 centimetriem, tās veido ar salmiem, žagariem, pelavām vai linu spaļiem samaisīti māli, līdz ar to ēka labi uztur siltumu ziemā un vēsumu vasarā. Apmestas ar kaļķu javu, māla kleķa ēkas nodrošina vēl lielāku ugunsdrošību, bet sienu biezums – skaņas izolāciju. Ievērojot tikai dažus nosacījumus – veidojot jumtu ar lielāku pārkari un nodrošinot, lai sienām nepiekļūst mitrums, kā arī ilgtermiņā rūpējoties par būvi – var iegūt ekoloģisku, ugunsdrošu un viegli remontējamu ēku dzīvošanai. No sākotnējās Klaušinieku ēkas laika gaitā gandrīz nekas nebija palicis. Pēc rūpīgas arheoloģiskās, vēstures materiālu un analogu izpētes, 2015. gadā tika uzsākta un 2018. gadā pabeigta ēkas rekonstrukcija.

Bērzes ūdensdzirnavu komplekss ar kanālu un aizsprostu Dobeles novada Bērzes pagastā būvēts 1863. gadā un ir viena no retajām vietām Latvijā, kurā ar ūdens spēku tiek veikta graudu pārstrāde.

^{Foto: Mārīte Putniņa}

Latvijā hidroenerģija ir viens no nozīmīgākajiem atjaunojamo resursu veidiem un to izmantošanai ir senas tradīcijas. Bērzes ūdensdzirnavās pašu saražotā elektroenerģija tiek izmantota gan ražošanas procesā, gan siltumapgādē, gan mājsaimniecībā, tādējādi nodrošinot saimnieciskās darbības pilnīgu pašpietiekamību.

Sējas muižas ūdenstornis, kas celts 1903. gadā un saglabājies praktiski nepārveidots, ir izteiksmīga neogotikas formās veidota celtne un reti sastopama inženiertehniska būve Latvijas muižu arhitektūrā, kas liecina par muižas īpašnieku savam laikam moderno tehnisko domāšanu.

^{Foto: Atis Artmanis}

Visas muižas ūdensapgāde tika nodrošināta uz vietas. Ūdenstorņa galvenais uzdevums ir ūdens spiediena nodrošināšana ūdensapgādes sistēmā – ūdens rezerves uzkrāšana tvertnē un tā patēriņa svārstību izlīdzināšana. Spiedienu, gravitācijas spēka ietekmē, rada paša ūdens smagums. Netālu no ūdenstorņa atrodas neliels namiņš ar motoru un sūkni, ūdens tika sūknēts no dziļas, neizsmeļamas akas. Ūdenstornis savam sākotnējam mērķim izmantots ilgus gadus, un šodien tas kalpo kā ūdens atdzelžotava.

Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves vieta "Riekstiņi" Neretas pagastā ietver vērtības uz kurām tiecas modernā būvniecība – ekoloģiski, videi un cilvēkam draudzīgi būvmateriāli, kas ražoti nekaitējot dabai, lietojami vairākkārt, turklāt, iegūti no atjaunojamiem resursiem.

''Riekstiņi'' ir raksturīga Sēlijas zemnieka sēta, kuras apbūve veidojusies 19. gadsimta otrajā pusē un šajā sētā bērnībā sešus gadus aizvadījis rakstnieks Jaunsudrabiņš. Guļbaļķu ēkas bija latviešu zemnieku dzīves un darba vietas vismaz kopš vēlā dzelzs laikmeta, tāpēc gadsimtu gaitā tika izkopti vietējiem apstākļiem vislabākie risinājumi. Guļbaļķu sienu noblīvēšana ar pakulām, vilnu vai sūnām, maksimāli racionāls ēkas plānojums, dabiska ventilācija – tie ir tikai daži no tiem paņēmieniem, kas ļauj runāt par pilnīgi ekoloģisku un racionālu būvniecību. ''Riekstiņu'' klētij saglabājies gan apjoms un vēsturiskās konstrukcijas, gan autentiskā ventilācijas un siltināšanas sistēma, kas ļauj klēts telpās visu gadu saglabāt sausu un vēsu mikroklimatu, kas piemērots gan mantu, gan labības glabāšanai. Savukārt dzīvojamajai ēkai sienas blīvētas ar nemazgātu aitas vilnu.

Lielplatones muižas vešūzis Jelgavas novadā ir gandrīz kvadrātiska divstāvu koka ēka, kura pirmajā stāvā būvēta kā kaķētu (iekšpusē ēvelētu) baļķu guļbūve, otrajā stāvā – statu un atgāžņu konstrukcija. Ēkai ir ar koka skaidām segts stāvs četrslīpju jumts un izbūvēti bēniņi.

Lai arī veļas mājas bija gandrīz katras muižas centra apbūves nepieciešama daļa, šāds koka konstrukcijas vešūzis vērtējams kā neparasta muižu saimnieciskās apbūves arhitektūras mantojuma daļa. Veļas mājas pirmais stāvs bija apkurināms, tajā notika ūdens sildīšana un veļas mazgāšana, otrā stāva telpa, kuras sienas ir apšūtas ar reti kārtotiem dēļiem, lai nodrošinātu vēdināšanos, bija domāta veļas žāvēšanai, bet bēniņos bija iebūvētas vešerienes darba telpas.

2018. gadā Lielplatones muižas vešūzis tika restaurēts pēc arhitekta Artūra Lapiņa projekta, atjaunojot ēkas vēsturisko funkcionalitāti, kas ļāva veļas mājas pirmajā stāvā sildīt ūdeni, laistīt ūdeni un mazgāt veļu sasniedzot augstu mitruma un tvaiku līmeni, un stāvu augstāk droši un efektīvi jebkādos laika apstākļos izmazgāto veļu žāvēt.

Papes Ķoņu zvejniekciema Rucavas pagastā būvniecībā tiek izmantoti tikai dabiskie vietējie būvmateriāli. Jumtu segumam izmanto niedres, kas iegūtas turpat dabas parka teritorijā – Papes ezerā. To iegūšanai iespējams izmantot rokas instrumentus, turklāt niedru pļaušana samazina ezera apaugumu, veicinot bioloģisko daudzveidību. Niedres tiek vāktas ziemā līdz kamēr pavasarī sāk cirkulēt sulas un niedres atsāk augšanu.

Pirms jumta ieklāšanas niedres speciāli nav jāapstrādā, jo augot tām dabiski izveidojusies aizsardzība pret ūdeni. Niedru stumbrs ir ciets, izturīgs pret mitrumu un saules iedarbību, gaisa kanāli stiebra iekšienē piešķir niedrei labas skaņu un siltumu izolējošas īpašības. Pēc savām siltumizolācijas īpašībām 30 centimetrus biezs niedru jumta klājums atbilst aptuveni 10 centimetrus biezam akmens vai stikla vates slānim. Niedru jumti ir ilggadīgi – to kalpošanas laiks var būt no 50 līdz pat 100 gadiem, bet, kad tas beidzies, nav nepieciešama utilizēšana.

^{Foto: L. Skujane}

Ar niedrēm ieklājami visdažādākās konfigurācijas jumti. Ciema ēkām tie ir ar samērā lielu pārkari, attiecīgi sargājot sienas no nokrišņiem un ilgāk saglabājot ēku koka apšuvumu.

Indricas katoļu baznīca ar žogu un zvanu torni ir piemērs kā 17. gadsimtā vietējo amatnieku prasmes, pārdomāti sagatavojot un izmantojot apkārtnē pieejamo kokmateriālu, ļāva radīt dievnamu, kas vēl šodien nodrošina tajā esošajiem mākslas priekšmetiem atbilstošu mikroklimatu. Baznīcas interjers izceļas ar augstu autentiskuma pakāpi.

Baznīcā ir četri altāri, kas bagātīgi rotāti ar seniem kokgriezumiem un gleznām. Kora telpās atrodas senas ērģeles ar kokgriezumiem. Ēkā atrodas nozīmīgi 17. un 18. gadsimta mākslas pieminekļi, kancele, altāris, un citi. Pateicoties dabiskajai ventilācijai, tiek nodrošināts nepieciešamais sausais gaiss izmantotā koka ilgmūžībai. Ēkas pastāvēšana gadsimtiem rit saskaņā ar apkārtējo dabu, neprasot papildus vides resursus.

Zemnieku sēta "Šultes" Sutru pagastā ir sēta, kuras veidošanā izmantota paaudžu pieredze, saderīga ar mūsdienu dzīves ekoloģijas prasībām.

Vietai piemīt vien sev raksturīgs, unikāls kultūrainavas izkārtojums, kas stāsta par kārtīgu saimnieku. Pārdomātu saimniekošanu apliecina ēku izvietojums saskaņā ar debespusēm, nelielie logi un zemās durvis siltuma taupīšanai. Tāpat ekonomiski veidotas jumtu spāres, kas izvietotas reti, nodrošinot vajadzīgo stiprību, saimniecības ēkām izmantots vairāktelpu izkārtojums zem viena jumta, bet klēts, apaļu guļbaļķu guļbūves ēka bez logiem, balstīta uz akmeņiem, nodrošina dabisku ventilāciju labības uzglabāšanai. Pārdomāti izvietojot ēkas, izmantojot vietējos būvmateriālus un izturīgas konstrukcijas, radīta saimniecība, kas Latvijas klimatiskajos apstākļos spēj kalpot pat simtiem gadu.

Daugavpils skrošu rūpnīcas skrošu liešanas tornis ar padziļinājuma aku ir vieta kur notiek "svina lietus" – process, kurā brīvā kritienā triju sekunžu laikā svina lāses sastingst lodveida skrotīs.

Daugavpils skrošu rūpnīca ir vienīgā šāda veida rūpnīca Baltijā, bet skrošu liešanas tornis ir vienīgais joprojām strādājošais svina liešanas tornis Eiropā. Kaut arī ēka modernizēta, līdz mūsu dienām saglabājusies tā pati 19. gadsimta otrās puses skrošu ražošanas tehnoloģija. Izkausēto svinu no torņa augšstāva lej caur sietu lejup pa caurumu grīdā. Gaisā, aptuveni 40 metrus garajā krišanas ceļā, tas sacietē un jau kā apaļas lodītes sakrīt akā.

^{Foto: NKMP Latgales reģionālā nodaļa}

Procesu, kurā brīvā kritiena laikā, izmantojot gaisa pretestību, pilieni iegūst perfektu lodes formu, dēvē par "svina lietu". Jo ilgāks kritiens, jo lielākas veidojas skrotis, tāpēc lai palielinātu kritiena augstumu, zem skrošu liešanas torņiem bieži izbūvēja akas. No akas ar kausveida pacēlājiem skrotis tiek izceltas un žāvētas, bet pēc tam izšķirotas. Mūsdienās skrošu ražošanai pieejamas vien dažus metrus lielas ierīces, taču to ražošanas apjoms tādā pašā laika sprīdī būs krietni mazāks.

Jersikas pareizticīgo baznīca ir vienīgā metāla "ceļojošā" baznīca Latvijā un viena no sešām metāla baznīcām pasaulē. Runājot par ēku mobilitāti, Jersikas dievnams jāizceļ kā jau 19. gadsimta sākumā ražota, izjaucama, pārvedama un no jauna saliekama ēka. No metāla būvētas gan dievnama jumta konstrukcijas un iesegums, gan kupols, sienu ārējā apdare, durvju un logu rāmji.

Pareizticīgo baznīca būvēta 19. gadsimta sākumā Odesā, kara kuģu būvju un remonta rūpnīcā militārām vajadzībām, to pārvadājot līdzi armijas vienībām. 1904. gadā "dzelzs baznīcu" izjauca pēdējo reizi un pa dzelzceļu no Daugavpils pārveda, un uzstādīja Jersikā.

Vijciema (Mežmuižas) čiekurkalte ir ekoloģiska, enerģētiski teju pašpietiekama ražotne, kas šodien stāsta par mežniecības vēsturi Latvijā.

Vairāk nekā pirms gadsimta Ziemeļvidzeme piedzīvoja plašus mežu ugunsgrēkus, radot nepieciešamību meklēt risinājumus izpostīto mežu platību atjaunošanai. Čiekurkaltes ēka, celta no sarkanajiem ķieģeļiem, ir taisnstūrveida plāna divstāvu celtne ar izbūvētu bēniņu stāvu un divslīpju jumtu. Ziemās kaltē tiek darbināti divdesmit četri čiekuru žāvēšanas cilindri. Ar oriģinālo ceļamo ratu čiekuru maisi un kastes tiek celti augšup uz bēniņu stāvu. Tālāk caur speciālām lūkām tos saber žāvēšanas cilindros, kur, čiekuriem žūstot, rodas spēcīga sveķu un dūmu smarža. Izžuvuši čiekuri atveras un tiek sabērti speciālās kastēs, kuras tiek kratītas, līdz izbirst sēklas. Čiekuru kaltēšanai nepieciešamā siltuma radīšanai tiek izmantoti sēklas jau atdevušie čiekuri, kas procesu padara energoefektīvu.

Materiāla sagatavošanai izmantoti Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes reģionālo nodaļu sagatavotie materiāli Eiropas kultūras mantojuma dienu bukletam. Pilna informācija pieejama šeit.