Starptautiskā trušu diena – interesanti fakti par garaušiem

Trusi kā mājdzīvnieku pazina jau Senās Romas laikā. Mājas truši ir cēlušies no Eiropas savvaļas trušiem, kas mūsdienās vēl joprojām ir sastopami dažu Eiropas valstu mežu reģionos, kā arī Austrālijā. No 28 dažādām sugām vispazīstamākā ir Eiropas trusis.

Jau kopš 1998. gada pēdējā septembra sestdienā pasaulē svin Starptautisko trušu dienu. Tās mērķis ir atgādināt par šo dzīvnieku aizsardzību un nozīmi pasaules ekosistēmā. Svinot šo dienu, "National Geographic" aicina iepazīties ar interesantākajiem faktiem par atsperīgajiem dzīvniekiem!

Truši sazinās, galvenokārt, ar žestu un smaržu palīdzību. Viņi spēj izpaust savas jūtas, piemēram, murrāt, kurnēt vai kliegt, ja jūt nāvējošas briesmas vai stipras sāpes.

Jā, tāpat kā kaķi, arī truši murrā, kad ir apmierināti un atslābinājušies. Ir vēl viena pazīme, kas norāda, ka šie dzīvnieki ir laimīgi — viņi lec un griežas gaisā. Gluži kā gaisa akrobāti! Starp citu, truši ir pārsteidzoši atlētiski dzīvnieki – viņi var palēkties pat 90 centimetrus augstu.

Trušu acis atrodas galvas sānos. Tās viņiem palīdz novērot, vai tuvumā nav kāds plēsējs. Vēl viens aizsardzības mehānisms ir ausis. Tās ir apmēram desmit centimetrus garas, un viņi var tās pagriezt par 180 grādiem, lai uzmanīgi klausītos, kas notiek apkārt. Ja trusis ir dusmīgs, viņš piespiež ausis pie galvas. Līdzīgi dzīvnieks rīkojas gadījumā, kad viņš no kaut kā baidās.

Truša priekšzobi un divi augšējie zobi (uzreiz blakus lielajiem priekšzobiem) aug nepārtraukti visu mūžu. Tie pakāpeniski nodilst, kad trusis košļā zāli, savvaļas ziedus un dārzeņus, kas nozīmē, ka tie nekad neizaug pārāk gari.

Viens no pasaulē pazīstamākajiem trušiem ir multfilmas varonis Blīkšķu Bannijs, kurš bieži ir redzēts graužam burkānu. Patiesībā burkāni nav dabiska truša uztura sastāvdaļa, un, ja viņi tos apēd pārāk daudz, var rasties kuņģa darbības traucējumi. Trušu ēdienkarte galvenokārt sastāv no zāles, kā arī no koku un krūmu jaunajiem dzinumiem.

Truši ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, kas dzīvo grupās. Tie parasti veido vidēji lielas kolonijas vai arī dzīvo pa pāriem.

Nav noslēpums, ka truši ir slaveni ar savu spēju vairoties. Par to, piemēram, liecina fakts, ka 1859. gadā Austrālijā savvaļā palaida 24 Eiropas trušus, bet pēc aptuveni 100 gadiem šajā kontinentā dzīvoja jau vairāk nekā 600 miljoni garaušu!

Trušu grūtniecība ilgst no 28 līdz 31 dienai, un vienā metienā var piedzimt līdz 14 mazuļiem, tādējādi viens monogāms pāris gada laikā var radīt 30–40 jaunus trušus. Kamēr mātītes ir gaidībās, viņas izrok alas, kas savā starpā ir savienotas ar daudziem tuneļiem un ejām.

Truši ir plašāk zināmais invazīvās sugas piemērs pasaulē. Ik gadu Austrālijas valdība tērē simtiem miljonu dolāru to populācijas apkarošanai. Jāpiemin, ka šajā kontinentā trušiem trūkst dabisko ienaidnieku, tāpēc dzīvnieki savairojās tik daudz, ka kļuva par Austrālijas dabas kaitēkļiem. Lai cīnītos ar viņiem, 1950. gados trušu vidū pat tika izplatīts miksomatozes vīruss, kas iznīcināja gandrīz 99 procentus Austrālijas trušu, taču tie, kas palika dzīvi, spēja izveidot imunitāti.

Kamēr Austrālijā cīnās ar trušu straujo izplatību, dažās valstīs, piemēram, Portugālē, Eiropas trusis ir iekļauts šīs valsts Sarkanajā grāmatā, jo tam draud izmiršana. Citur tas pagaidām nav iekļauts Sarkanajā grāmatā, lai gan 2019. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) to ir pasludinājusi par daļēji apdraudētu sugu, kas var izzust. Trušu populācija pasaulē pēc 2020. gada datiem ir aptuveni 709 miljoni.