Kādu dienu, bezmērķīgi sērfojot "Facebook", Anna ieraudzījusi ierakstu par kaķīti Vasīliju, kurš Latvijā ieradies no Ukrainas, un nolēmusi piepildīt ilgi loloto ideju par kaķa uzņemšanu ģimenē: "Viņš ir ukraiņu bēglis, adoptējām viņu aprīlī. Latvijas brīvprātīgie viņu bija atveduši no Ļvivas. Viņi uz turieni bija veduši drēbes, mantas, barību un nolēma daļu no pamestajiem dzīvniekiem atvest uz Latviju, lai atrastu viņiem jaunas mājas. Bēgot no valsts, daudzi savus mīluļus tur vienkārši bija atstājuši, jo, kaut arī sākumā bija teikts, ka varēs šķērsot robežu ar dzīvniekiem, tas nebija visos gadījumos iespējams, tāpēc tieši pirms robežas bija atstāts ļoti daudz dzīvnieku."
Uz Latviju toreiz atvesti vairāk nekā 30 kaķi, kuri sākotnēji sēdējuši karantīnā: "Kamēr viņiem noformēja Eiropas Savienības pases, sačipoja, veica nepieciešamo vakcināciju, pagāja kāds pusotrs mēnesis. Dažiem arī bija jāveic operācijas. Vasīlijam bija apdegusi ķepiņa, uz kuras neaug spalvas arī tagad." Kaut arī precīzu vecumu dokumentu trūkuma dēļ noteikt nevarēja, zināms, ka kaķītim ir aptuveni pieci gadi.