Runcis Vasīlijs, pārdzīvojis kara šausmas Ukrainā, atrod mājas Latvijā

Kādu dienu, bezmērķīgi sērfojot "Facebook", Anna ieraudzījusi ierakstu par kaķīti Vasīliju, kurš Latvijā ieradies no Ukrainas, un nolēmusi piepildīt ilgi loloto ideju par kaķa uzņemšanu ģimenē: "Viņš ir ukraiņu bēglis, adoptējām viņu aprīlī. Latvijas brīvprātīgie viņu bija atveduši no Ļvivas. Viņi uz turieni bija veduši drēbes, mantas, barību un nolēma daļu no pamestajiem dzīvniekiem atvest uz Latviju, lai atrastu viņiem jaunas mājas. Bēgot no valsts, daudzi savus mīluļus tur vienkārši bija atstājuši, jo, kaut arī sākumā bija teikts, ka varēs šķērsot robežu ar dzīvniekiem, tas nebija visos gadījumos iespējams, tāpēc tieši pirms robežas bija atstāts ļoti daudz dzīvnieku."

Uz Latviju toreiz atvesti vairāk nekā 30 kaķi, kuri sākotnēji sēdējuši karantīnā: "Kamēr viņiem noformēja Eiropas Savienības pases, sačipoja, veica nepieciešamo vakcināciju, pagāja kāds pusotrs mēnesis. Dažiem arī bija jāveic operācijas. Vasīlijam bija apdegusi ķepiņa, uz kuras neaug spalvas arī tagad." Kaut arī precīzu vecumu dokumentu trūkuma dēļ noteikt nevarēja, zināms, ka kaķītim ir aptuveni pieci gadi.

Annai vienmēr patikuši kaķi, tomēr pēc dēla piedzimšanas bijušas aizdomas, ka viņam ir alerģija pret kaķiem un tāpēc savu toreizējo mīluli Bafiju ģimene atdevusi mammai, kas kaķīti pēc tam vairs nav vēlējusies atdot. "Kad ieraudzīju Vasju, sapratu, ka tomēr vēlos atkal vēl vienu ģimenes locekli. Aizbraucām viņu apskatīt kopā ar dēlu, lai redzētu, kā viņi viens uz otru reaģē. Jāsaka, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena," smaidot atklāj Anna.

Par šķirnes kaķīti Anna nekad nemaz nav domājusi, jo visi, kas viņai bijuši, bija adoptēti vai paņemti no ielas: "Man nekad nav ienākusi prātā doma ņemt tikai šķirnes kaķi, ar dokumentiem, tikai, lai piedalītos izstādēs. Kaķīti uztveru kā ģimenes locekli un man nav svarīgi, no kurienes viņš nācis, kādi viņam radu raksti. Un Vasja ir tik mīlīgs! Viņš guļ uz kājām, vienmēr sēž klēpī un grib mīļoties. Arī iepriekšējie kaķi bijuši mīļi, bet neviens nav bijis tāds, kurš visu laiku sēž uz kājām. Iespējams, tādā veidā viņš izsaka savu pateicību," saka Anna. Vasīlijs ar savu mīļumu izcēlies jau patversmē, kurā uzturējies pēc ierašanās Latvijā: "Arī tur visi viņu dievināja. Kad mēs atbraucām viņam pakaļ, visi darbinieki un brīvprātīgie atnāca atvadīties."

Protams, sākotnēji Vasīlijam nācies pierast pie jaunajiem saimniekiem, un pirmās dienas viņš bija atrodams tikai zem vannas: "Tas gan raksturīgs visiem kaķiem – sākumā ir jāpierod pie jaunās dzīvesvietas un jaunajiem saimniekiem. Kopumā psiholoģiski gan es neteiktu, ka viņš ir ļoti traumēts. Viņš uzticas cilvēkiem, ir labi pieņēmis gan mūs, gan bērnus. Nav nekādas agresijas izpausmes."

Anna iedrošina arī citus nebaidīties un ņemt mājdzīvniekus tieši no patversmes, nevis iegādāties par lielu naudu: "Uzskatu, ka dzīvnieki jūt cilvēka attieksmi. Ja tu dod to mīlestību, kas viņam ir nepieciešama un rūpējies par viņu, dzīvnieks tev uzticēsies un būs tev vienmēr pateicīgs."

Kā zināms, patversmēs visā Latvijā savu cilvēku gaida daudz dzīvnieku. Dažādus sludinājumus vari atrast vietnē "Pukainis.lv".