Zinot, kur un kā kaitēkļi ziemo, iespējams atsevišķu kaitēkļu ziemojošās stadijas ierobežot vēl šogad, kamēr nav iestājusies stabila ziema, vai arī nākošā gada agrā pavasarī. Daudzu nozīmīgāko ābeļu, bumbieru, ķiršu, plūmju un ogulāju kaitēkļu ziemojošās stadijas ir olas. Augļu koku sarkanā tīklērce, ābeļu lapu blusiņa, mazais salnas sprīžmetis un vairums laputu sadēj olas uz jaunākajiem augļu koku un ogulāju zariem, visbiežāk pumpuru tuvumā. Ķiršu pumpuru tīklkode dēj olas arī zaru rievās, pumpuru tuvumā, pārziemo kāpurs, kurš ziemu pavada olā.
Zināms, ka ābeļu lapu blusiņu olas atsevišķos gadījumos var izturēt pat -40 grādu salu pēc Celsija. Olu salizturība samazinās krasu temperatūras svārstību rezultātā. Tātad, ja atkušņi mijas ar sala periodiem, pastāv liela iespējamība, ka daļa no kaitēkļu olām zaudēs dzīvotspēju un pavasarī izšķilsies mazāk kaitīgo kāpuru. Daļu no ziemojošām olām savā pārtikā izmanto putni, tādējādi samazinot ziemojošo olu skaitu.
Kā atpazīt kaitēkļu olas un vai tās var saskatīt?
- Sarkanās augļu koku tīklērces olas ir apaļas un sarkanas un, skatoties palielinājumā, atgādina sarkanos lašu ikrus. Ja vienuviet to ir daudz, tad, skatoties ar neapbruņotu aci, invadētais augļzariņš vai pumpurs arī izskatās sārts.
- Lapu blusiņu olas ir ovālas saplacinātas formas, oranždzeltenas.
- Laputu olas parasti ir gareni ovālas, melnas un spīdīgas. Ieraudzīt kaitēkļu olas ar neapbruņotu aci ir grūti, tāpēc ieteicams izmantot kādu palielināmo ierīci. Olas ir salizturīgākā kaitēkļu ziemojošā stadija.
- Ābeļu ziedu smecernieka pieaugušās vaboles paslēptuves ziemošanai sameklē gan zem koku mizas, gan zem sūnām un ķērpjiem, kas atrodami uz stumbra. Daļa no smecernieka vabolēm kā ziemošanas vietu izmanto augsni netālu no augļu koka stumbra vai paslēpjas zem nokritušajām lapām. Lapu koku tinējsmecernieks un aveņu ziedu smecernieks pārziemo augsnes virskārtā.
- Avenāju vabole ierokas dziļāk augsnē (līdz 20 centimetru dziļumam). Arī pieaugušās bumbieru lapu blusiņas ielien mizas nelīdzenumos vai zemsedzē.
Ir kaitēkļi, kas pārziemošanai izvēlas pumpurus, piemēram, pieaugušās bumbieru lapu pangērces mātītes uz ziemu ielien bumbieru pumpuros, bet upeņu pumpuru ērce savukārt iemājo upeņu pumpurā. Ja agri pavasarī aplūko upeņu stādījumus un pamana netipiski uzbriedušus upeņu pumpurus, tad skaidrs, ka tur mitinās ērces.- Zāģlapseņu (ābeļu, plūmju, ķiršu, ērkšķogu un upeņu) ziemojošā stadija ir kāpuri. Tie ziemo kokonos augsnē no piecu līdz 25 centimetru dziļumam, tādējādi pasargājot sevi no ziemas sala.
- Ābolu, plūmju, ogulāju tinēju kāpuri ietinas kokonos. Tie var būt paslēpušies augļu koku stumbra un ogu krūmu zaru mizas spraugās. Īpaši ērtas ziemošanas vietas tinēju kāpuri mēdz atrast zem vecāku augļu koku atlupušās mizas. Daļa no kāpuriem pārziemo augļu koku un ogulāju apdobēs. Ābolu tinēji ar ražu var nokļūt noliktavās, kur arīdzan veiksmīgi pārziemo. Visvairāk apdraudēti tie kāpuri, kas izvēlējušies pārziemot uz stumbra, jo tie var aiziet bojā -23 līdz -25 grādos pēc Celsija. Tātad bargas ziemas daļēji var samazināt pārziemojušo tinēju skaitu. Turklāt tos apdraud ne tikai sals, bet arī dabiskie ienaidnieki – putni, kas kāpurus labprāt mēdz izmantot barībā.
- Jāņogu stiklspārņa kāpuri, vasarā iegrauzušies ogulāju zaru serdē, tur arī pārziemo un pavasarī turpina barošanos.
- Ķiršu mušas kūniņa ziemo augsnē.
- Aveņu dzinumu pangodiņa nepieaugušie kāpuri ziemošanas vietu atrod augsnes virskārtā pie krūmu pamata. Savukārt otras pangodiņu sugas – avenāju pangodiņa – kāpuri ziemo pangās, kas pamanāmas aveņu stublāja lejasdaļā tuvu augsnes virskārtai.
- Lapu koku nevienādā mizgrauža vaboles ziemo koksnē izgrauztajās ejās. Invadētos zarus un kokus var atpazīt pēc kaitēkļa izurbtiem nelieliem caurumiņiem, no kuriem nereti redzamas izbirušas skaidas. Pieaugušās vaboles koksnē paliek līdz nākamā gada pavasarim, kad marta beigās/aprīļa sākumā sāk izlidot mātītes jaunu saimniekkoku meklējumos.
- Smiltsērkšķu raibspārnmušas pupāriji ziemo augsnes virskārtā, visbiežāk viena līdz sešu centimetru dziļumā. Gados, kad Latvijas ziemā ir kailsals vai ļoti plāna sniega sega, daļa pupāriju var izsalt. Kā zināms, sniegs ir ļoti labs termoizolators, zem kura kaitēkļi, kas atrodas augsnes virskārtā, ir labi pasargāti no zemajām gaisa temperatūrām ziemā. Jo biezāka ir sniega sega ziemā, jo sals mazāk kaitē augsnes virskārtā ziemojošajiem kaitēkļiem. Savukārt, ilgstošs kailsals var būt nāvējošs šim svešzemju kaitēklim, kas Latvijā ienācis no dienvidiem.
Rudenī veicamie ierobežošanas pasākumi
Tomēr ir gana daudz darbu, ko vēl varam izdarīt pirms ziemas iestāšanās, lai kaitēkļu pārziemošanu padarītu viņiem mazāk drošu. Zinot to, ka vairāki kaitēkļi ziemošanas vietas atraduši vecajās lapās un augļu koku un krūmu apdobēs, vēl iespējams tos patraucēt. To var izdarīt, novācot vēl nesavāktās lapas, un, kamēr augsne vēl nav sasalusi, uzrušināt apdobes.
Vēl nav par vēlu arī notīrīt no koku stumbriem ķērpjus, sūnas un atlupušo mizu, kas iztraucēs tur paslēpušos kaitēkļus. Jāatceras gan, ka tas darāms, kad gaisa temperatūra ir virs 0 grādiem pēc Celsija un mitros laika apstākļos, kad sūnas un ķērpji ir izmirkuši un no stumbra viegli nāk nost, tādējādi neradot brūces koka mizā. Pangodiņu ierobežošanai var izgriezt pangodiņu bojātos aveņu dzinumus.
Raksta sagatavošanā izmantota informācija no Valsts augu aizsardzības dienesta publikācijas "Kur ziemo augļu koku un ogulāju kaitēkļi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
