Ķemertiņš ar skatu uz lāčiem, vasaras māja šķūnī un citi prasmīgā namdara Ērika meistarstiķi

Vīrietis sev izvirzījis mērķi atjaunot saimniecību, jo viņam katrs vecais baļķis un mēbele šajā vietā nozīmē garīgo saikni ar priekštečiem.

"Te dzīvoja manas vecmāmiņas tēvs. Viņš gāja bojā Pirmajā pasaules karā, un viņa vārds ierakstīts Juru baznīcas sienā," stāsta Ēriks. Pēc vecvectēva nāves viņa sieva, Ērika vecvecmāmiņa, ar abām meitām palika saimniecībā. "Mans vectēvs apprecēja vienu no māsām, manu vecmāmiņu. Vectēvs arī uzbūvēja šo māju. Viņš būtu uzbūvējis vēl daudz ko, taču 40 gadu vecumā gangrēnas dēļ viņam diemžēl amputēja kāju."

Materiāli no pašu meža

Būdams skolnieks, Ēriks visus vasaras brīvlaikus pavadīja pie vectētiņa laukos. Tagad, jau būdams pieaudzis, viņš pats apmeties viensētā un cenšas pamazām to savest kārtībā, kā arī piepildīt sava vectēva sapņus: "Es centīšos atjaunot visu, kas te bija, un uzbūvēt arī kaut ko jaunu."

Ēriks stāsta, ka viņa vectēvs cienījis skaistumu un viņam bijis skaidrs redzējums, kādai reiz jākļūst saimniecībai. Pagājušā gadsimta 40. gados vectēvam vienīgajam ciemā bija žurnāli par mājturību un saimniecību, kur viņš arī smēlies idejas. Piemēram, iecerējis uzbūvēt siena šķūni tā, lai starp dzīvojamām mājām un saimniecības ēkām izveidotos pagalms.

Tagadējais saimniecības īpašnieks Ēriks, īsts kokapstrādes meistars, izvēlējies visoriģinālāko, bet arī darbietilpīgāko celtniecības veidu. Lai uzceltu kaut ko jaunu, viņš iet uz mežu un cērt būvniecībai nepieciešamos kokus. Tad viņa ceļš ved uz drauga gateri, kur baļķi pārvēršas dēļos, pēc tam tos žāvē. Lai sagatavotu materiālu, aiziet zināms laiks, jo būvēt drīkst tikai no sausa koka.

Vectētiņa sapnis: sauna