Oriģinālas un ar savu vēstījumu. Pēdējās desmitgades arhitektūras pērles pasaulē

Biroju ēku, muzeju, lidostu, dzelzceļa staciju, kā arī dzīvojamo māju arhitektūra lielākoties ir banāla un visiem ierasta. Taču ir arī tādas arhitektūras pērles, kuras neiekļaujas nekādos rāmjos. Jebkurā gadījumā arhitektūra ir sava laikmeta spogulis.

Parīzē ir slavena ar klasisko arhitektūru, kuru brauc vērot tūristi no visas pasaules. Turklāt Parīzē ir stingri būvnormatīvi, kas sarežģī laikmetīgas arhitektūras integrēšanu pilsētvidē. Tas gan nebija šķērslis Frenkam Gērijam, kurš ir autors drosmīgajai "Fondation Louis Vuitton" ēkai. Divarpus stāvu stikla ēka tapa 2014. gadā. To ieskauj koki un zālājs, bet ēkas konstrukcijās spoguļojas debesis. Ēkā atrodas uzņēmuma "Moët Hennessy Louis Vuitton" (LVMH) iespaidīgā mākslas darbu kolekcija, kurā sastopami arī Kusamas, Abramovičas un Matisa darbi.

Neskatoties uz muzeja inovatīvo arhitektūru, Gērijs atzina, ka ir iedvesmojies no lieliskajiem 19. gadsimta dizainiem. "Man vienmēr ir patikušas stikla siltumnīcu ēkas franču un britu dārzos. Tādēļ veidojot projektu Buloņas mežā, šķita, ka stikls ir labākais veids, kā skaistajam dārzam pievienot struktūru," saka Gērijs. Kaut arī ēka ir būvēta no stikla, tomēr tā nav caurspīdīga. Ņemot vērā, ka ēka bija paredzēta muzeja vajadzībām, interjeru bija jāveido tā, lai pie sienām varētu piekārt mākslas darbus.

Santjago Kalatrava ir sen pazīstams arhitekts, kurš veido dinamiskas un pat gaisīgas konstrukcijas. Šķiet, ka viņa projektētās ēkas varētu lidot. Arī "The Oculus" nav izņēmums. Kaut arī ēka ir būvēta no tērauda, betona, akmens un stikla, tai piemīt lidojoša putna forma. Simboliska Fēniksa atdzimšana no pelniem ir acīmredzama, jo ēka atrodas tikai dažu metru attālumā no 11. septembra memoriāla un muzeja Manhetenas centrā.

Ēku gaisīgu padara ne vien simbolika, bet arī funkcionālais dizains – apmeklētāji var viegli pārvietoties pa telpu, kas savieno 11 metro līnijas, kā arī neskaitāmas tirdzniecības un biroja telpas, kas šo transporta mezglu padara par arhitektūras brīnumu. "Es gribēju uzbūvēt staciju, kurā ikviens var viegli orientēties. Kāpēc? Tāpēc, ka stacijā orientēties ir ļoti svarīgi," skaidro Kalatrava. "Doties pazemē pa gariem eskalatoriem nokļūstot krēslas tītā metro, ir Ņujorkas iedzīvotāju ikdiena. Bet vai tiešām tai jābūt tik tumšai? Nē. Gribēju izveidot vietu, kas sniedz cilvēkiem komforta sajūtu, vienlaikus sniedzot drošības sajūtu."

Grandiozo Kataras Nacionālo muzeju projektēja Žans Nuvels. Kaut arī daudzi vietējie iedzīvotāji cerēja muzejā apskatīt neticamo Rietumu mākslas darbu kolekciju, kuru pēdējās desmitgades laikā ir iegādājušies Kataras šeihi, tomēr muzejs tika veltīts vēsturei. 11 galerijās ir apskatāmi artefakti un attēli, kas atspoguļo Kataras vēsturi.

Nuvela uzdevums bija izveidot muzeju, kas kļūs par Kataras simbolu. Tādēļ viņš iedvesmojās gan no Kataras vēstures, gan mūsdienām. Rezultātā muzeja arhitektūra atgādina tuksneša rozi, kura ir plaši sastopama šajā reģionā. 2019. gadā revolucionārā ēka tika pabeigta. Tā tika uzbūvēta no 539 diskiem, kurus klāj 76 tūkstoši dekora elementu. Savukārt interjers muzeja viesus pārsteidz ar griestiem, kas regulāri atveras.

Bjarke Ingels ("Bjarke Ingels Group" dibinātājs un radošais direktors) ir mūsdienīgs un radikāls arhitekts. Kaut arī Ingelsa radošais portfolio skaudībā liek nopūsties daudziem, tomēr "CopenHill" projekts pat viņam ir kas īpašs. Pirmām kārtām, Kopenhāgena ir arhitekta dzimtā pilsēta, tādēļ svarīgi bija radīt izcilu ēku, kas kļūs arī par veltījumu pilsētai. Otrām kārtām, viņš gribēja pierādīt, ka videi draudzīga arhitektūra var būt vienlaikus arī pārsteidzoša.

Ingels drosmīgi uzņēmās veidot videi draudzīgas elektrostacijas projektu, kura vienlaikus kļuva arī par atpūtas vietu. 2017. gadā tika pabeigta elektrostacija, katru gadu sadedzina aptuveni 400 tūkstošus tonnu atkritumu, tādējādi iegūstot enerģijas daudzumu ar kuru var apgādāt 60 tūkstošus māju. Taču runa nav tikai par efektīvu enerģijas iegūšanu. Ēka vienlaikus ir arī slēpošanas kūrorts. Uz "CopenHill" jumta atrodas gandrīz 460 metrus gara slēpošanas trase, kurai var piekļūt, izmantojot liftu ēkas iekšpusē. Ingels joko: "Man ir deviņus mēnešus vecs dēls, kurš uzaugs pasaulē, kas nezina, ka agrāk nedrīkstēja slēpot uz elektrostacijas jumta."

Pēdējo desmitgadi uzskata par moderno arābu renesansi, kura tapa iespējama naftas tirdzniecības dēļ. Savukārt 2017. gadā uzbūvēto Luvru var uzskatīt par arābu renesanses centrālo objektu. 650 miljonus dolāru vērto ēku projektēja jau iepriekš minētais Žans Nuvels. Šobrīd tā ir kļuvusi par neticami straujās Apvienoto Arābu Emirātu attīstības simbolu. Vēl 1950. gadā šeit nebija ne elektrības, ne ceļu.

Muzeja ēka veidota no nerūsējošā tērauda. Savukārt, lai radītu žilbinošu efektu, kupols tika veidots no alumīnija. Atšķirībā no Kataras Nacionālā muzeja, Abū Dabī Luvrā ir 23 galerijas, kurās var apskatīt Monē, Van Goga un Modriāna gleznas.

630 metrus augsto torni projektēja arhitektūras uzņēmums "Gensler". Protams, šobrīd ir vairāki debesskrāpji, kuri pārspēj pašas drosmīgākās arhitektūras fantāzijas, tomēr 2015. gadā būvētais Šanhajas tornim ir pārspējis daudzus rekordus. Šobrīd tā ir augstākā celtne Ķīnā, kā arī šeit atrodas pasaulē augstākais panorāmas vērošanas klājs.

Pārsteidzošs ir ne vien augstums, bet arī ēkas dizains. Debesskrāpim ir asimetriska forma ar noapaļotiem stūriem. Skatoties uz milzu torni, šķiet, ka tas vijas ap savu asis. Vienlaikus dizains ir veidots, ņemot vērā Šanhajas laikapstākļus. "Gensler" reģionālā izpilddirektore Ķīnā un Šanhajas torņa projektu direktore skaidro: "Torņa asimetriskā konusveida forma, konusveida forma ar noapaļotiem stūriem ļauj ēkai izturēt Šanhajā izplatītos taifūna vējus."