Svarīgākais par pavasara sēšanu un piķēšanu, lai raža šovasar būtu bagātīga

Kā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra mājaslapā norādījis Kuldīgas biroja augkopības konsultants Edgars Cirša, pirms stādu audzēšanas ir jāapzinās, kāds ir gaismas un temperatūras nodrošinājums telpā, kurā vēlies nodarboties ar stādu audzēšanu. Dīgstot lielākajai daļai augu nav nepieciešama gaisma, bet daļai sēklu dīgšana atkal ir atkarīga no gaismas intensitātes. Šādas sēklas ir vairākām vasaras puķēm – verbenām, balzamīnēm u.c. Lai šīm sēklām nodrošinātu gaismu, tās nedrīkst apbērt ar substrātu pēc iesēšanas.

Taču pēc sadīgšanas gaisma ir nepieciešama visiem augiem, jo tās trūkuma rezultātā dīgsti sāks stīdzēt, zaudējot stādu kvalitāti, turklāt pārāk izstīdzējuši dīgstiņi var arī aiziet bojā.

Papildu apgaismojumu var nodrošināt ar lampām, uzsver LLKC speciālists. Spuldzes ir ļoti daudz un dažādas. Ir tādas, kas ir paredzētas speciāli augu audzēšanai, protams, tās būs dārgākas. Taču jāņem vērā, ka augiem gaismu nevar nodrošināt jebkura lampa, kas dod gaismu, bet no sadzīvē lietojamajām spuldzēm ir iespējams atrast tādas, kas piemērotas augiem. Tiem svarīgi, lai spuldzes viļņu garums ir no 380–450 nm (violeti zilā krāsa), jo to augi spēj izmantot fotosintēzes reakcijā.

Arī temperatūra ir nozīmīgs faktors, kas nosaka, vai sēkla sāks dīgt un cik ātri sadīgs. Lielākā daļa sēklu dīgst dažādos temperatūras diapazonos – gan pie +5, gan pie +25 °C, bet ir atsevišķi kultūraugi, piemēram, paprika, kam nepieciešams nodrošināt +25 °C visu dīgšanas periodu. Ja temperatūra būs zemāka par nepieciešamo, tad sēklas sadīgs lēnāk vai sapūs.

Substrāts jeb augsnes aizvietotājs ir vieta, kur augs pavadīs savas pirmās dzīves nedēļas. Substrātam jābūt ar labu gaisa un mitruma režīmu, kas nodrošināta ar barības vielām un atbilstošu reakciju (pH). Ja substrāta pH ir pārāk zems, tad to nepieciešams kaļķot, vēlams ar karbonātu saturošu kaļķojamo materiālu. Lietojot oksīdu vai hidroksīdu formas kaļķojamos materiālus, tie var atstāt negatīvu ietekmi uz stādiem, skaidro Cirša. Substrāta kaļķošanu vēlams veikt vismaz vienu mēnesi iepriekš pirms substrāta lietošanas.

Substrāta gaisa un mitruma režīmu, kā arī barības vielu daudzumu nosaka substrāta komponenti dažādās attiecībās. Substrāts var sastāvēt no kūdras, komposta, māla, grants un perlīta dažādās attiecībās atkarībā no tā, kādu substrātu vēlas izveidot. Lielākoties par substrātu izmanto tīru kūdru vai komposta zemi, vai kūdru sajaucot ar kompostu attiecībā 1:1.

Siltumnīcā var sēt, piķēt un stādus stādīt tad, kad ir pietiekams siltums. Ja ir apkure, saimnieks darbu var plānot pats. Ja apkures nav, visticamāk, siltumnīca būs sasilusi maijā. Arī tad, ja temperatūru var nodrošināt, nav ieteicams sākt agrāk par februāra beigām, jo vēl ir maz gaismas un augi var sākt stīdzēt. Lielie audzētāji parasti sāk jau martā, jo iemanījušies nodrošināt gan gaismu, gan siltumu.

Vispirms jātiek skaidrībā par to, kādos trauciņos sēsi sēklas. Sēklas var sēt kastītēs, kasetēs vai podiņos. Tos nepieciešams savlaicīgi iegādāties, vai izmazgāt jau esošos. Jautājums paliek – kur labāk sēt sēklas? Visiem variantiem ir savas priekšrocības.

Ja tiek iegādāti pilnīgi jauni māla podi, tad tie 24 stundas jāmērcē ūdeni, jo māla apdedzināšanas procesā var veidoties vielas, kas var kaitēt augiem. Sējot kastītē, tiek ietaupīta vieta, tas ir ļoti svarīgi, ja sētajam kultūraugam ir augstas prasības temperatūras ziņā, un to ir apgrūtinoši nodrošināt lielā telpā. Sējot kasetēs vai podiņos, tiek aizņemts vairāk vietas, bet stādiņi vairs nav jāpiķē. Kasetēs sējot, ir iespēja, ka kādas sēklas neuzdīgs un konkrētā vieta paliks tukša, un netiks lietderīgi izmantota.

Ir arī kultūraugi – gurķi, ķirbji, kabači, kam nedrīkst traumēt sakni, tāpēc tie noteikti jāsēj podiņos vai kasetēs. Ja tiks sēti kāposti, selerijas, pētersīļi, kam ir mazas lapiņas un stādus nav plānots audzēt ļoti lielus, tad var sēt kasetēs. Bet, ja kultūraugam stādus audzēs lielus un tam ir lielas lapas (tomāti vai gurķi), tad tomēr labāk sēt podiņos, jo, stādiem augot, tie aizņems ļoti daudz vietas, un stādi būs jāretina, lai nodrošinātu visiem optimālus gaismas apstākļus.

Sākot sēšanas procesu, substrāts vispirms ir jāsapilda traukos, kur sēs sēklas, turklāt pildot substrātam vienmēr jābūt mitram! Citādi būs apgrūtinoši vienmērīgi piespiest, tādējādi atstājot substrātā gaisa kameras, kas atstās negatīvu ietekmi uz sēklu dīgšanu, auga augšanu un attīstību.

Kad trauks ir sagatavots, tad var sēt sēkliņas, vienā kārtā un liek guļus. Sēkliņas nedrīkst spraust zemē kā sērkociņus, jo nekad nevar zināt, no kuras puses sēkliņai nāks ārā dīgļsakne. Pēc sēkliņu izsēšanas tās nepieciešams apbērt ar mitru substrātu. Jāsēj divu trīs sēklu biezumā, tas ir, ja sēkla ir centimetru liela, tad augsnē tā jāliek 2–3 centimetru dziļumā. Ļoti smalkas sēkliņas (piemēram, begoniju, kas ir kā puteklīši) labāk ar augsni neapbērt.

Kamēr sēklas nav sadīgušas, nedrīkst augsni iekaltēt. Tas ir ļoti svarīgi tām sēkliņām, kas netiek apbērtas, jo augsnes virskārta apžūst pirmā. Lai neiekalstu, podiņam vai kastītei pa virsu var uzlikt stiklu vai plēvi, bet, sēklām sadīgstot, jānoņem nost, lai neveicinātu augu stīdzēšanu un dažādas puves.

Piķēšana nepieciešama, ja sēkliņas sētas kastītē. To dara tad, kad attīstās īsta lapa. Piķēšanas process ir nozīmīgs, jo tajā brīdī nedaudz tiek traumēta sakne, kas aktivizē saknes kuplāku zarošanos un augšanu. Pārpiķējot mazo dīgstiņu drīkst pacelt tikai aiz dīgļlapām, jo, ņemot aiz kātiņa, var to traumēt. Pirms mazā dīgstiņa pārstādīšanās, tam var nokniebt saknes galu, lai veicinātu kuplāku sakņu sistēmu. Pēc dīgsta iestādīšanas jaunajā vietā, tas ir jāaplaista, lai substrāts pieskalojas pie saknēm, pretējā gadījumā pie saknēm var palikt gaisa kamera, un tās var apkalst. Pēc iestādīšanas stādiņam jāturas stipri zemē, to var pārbaudīt, paraujot iestādīto stādiņu aiz dīgļlapas. Ja stādiņš ir pareizi iestādīts, tad dīgļlapa notrūks, bet stādiņš netiks izrauts no augsnes.

Pēc izpiķēšanas mazos dīgstiņus var audzēt, līdz tie sasniedz kvalitatīva stāda izmēru. Kvalitatīvam stādam ir trīs līdz astoņas īstās lapas atkarībā no kultūrauga. Protams, var audzēt arī lielākus, bet, stādam esot lielākam, tas prasīs vairāk vietas un lielāku attālumu no blakus esošā stāda.