Dobju izveide un augu izvēle, ja puķudobi vēlies ierīkot ēnainā un sausā vietā

Par galvenajiem priekšnoteikumiem, lai dobes šādās vietās tiešām zeltu un plauktu, turklāt netraucētu arī kokiem, pastāsta stādaudzētavas "Lazdukalni" saimniecības vadītāja Solveiga Zīle.

Pirmkārt, domājot par stādījumiem zem kokiem, ir jāizvērtē, cik mitra ir augsne pavasarī pēc ziemas, cik daudz mitruma nonāk augsnē pēc lietus un cik daudz saules gaismas tā saņem.

Par pusēnu vai daļēju noēnotu vietu var uzskatīt dārza daļu, kas tiešu saules apgaismojumu saņem divas līdz četras stundas. Pilnīga ēna veidojas vietās, ko saules stari un spilgta gaisma nesasniedz vispār. Pavērojot dārzu ziemā, var redzēt kā skujkoki aiztur sniegu, bet lapu krūmam sniegs sasnidzis pie pašiem stumbriem. Zem skujkokiem, it īpaši zem eglēm, augi saņems nokrišņus vismazāk jebkurā sezonā. Savukārt zem lapu kokiem nokrišņus lietus veidā augi dabūs mazāk, kad tie būs salapojuši. Arī gaismu tie dabūs daudz vairāk pirms salapošanas. Attiecīgi no tā, cik daudz mitrums un gaisma augiem ir pieejama, var sākt dobes plānošanu izvēlētajā vietai.

Tomēr jāņem vērā, ka, ierīkojot dobes ēnainā vietā, jāizvēlas tādi augi, kuri ir piemēroti šādiem augšanas apstākļiem. Labāk ir audzēt to, kas padodas, nevis cīnīties par to, kas nepadodas.

Augiem, kas spēj augt sausās un ēnainās vietās, raksturīgas mazas, ādainas vai matainas lapas, bieži tie ir mūžzaļie augi. Vairāku sezonu laikā, attīstot lapas, augi izmanto pieticīgos gaismas un ūdens resursus. Mūžzaļajiem augiem ir raksturīga īpašība, ka tie spēj izmantot agro pavasara sauli, vēl pirms koki un krūmi salapojuši, uzkrājot sev barību vielu rezerves. Lai gan šie augi spēj izdzīvot sausajā un ēnainajā vietā, pirmajā augšanas gadā tiem nedrīkst pietrūkt mitruma. Pretējā gadījumā augi nespēs kārtīgi ieaugties un tikt galā ar skarbajiem apstākļiem.

Ziedēšanas fāzē augiem nepieciešams vairāk gaismas, nekā augšanas fāzē. Līdz ar to galveno ziedēšanu zem lapainiem kokiem un krūmiem bezlapu stadijā un skrajākām priedēm var plānot pavasarī, kad tur iespīd diezgan daudz gaismas. Ieteicamās ziemcietes un sīpolaugi, kas zied pavasarī (marts, aprīlis): ziemziedes, sniegbaltā sniegpulkstenīte, blīvguma cīrulītis, pavasara pienpulkstenīte, zilā vizbulīte, maijpuķītes, vasaras pienpukstenīte.

Vēlāk (maijs, jūnijs) zied ēnas un ēncietīgas ziemcietes, kam dekoratīvs ir lapojums: bergēnijas, plankumainā panātre, epimēdijas, mazā kapmirte, biteņu valdšteinija, trīskāršā valdšteinija, daudzziedu mugurenes, pavasara omfalode, galotnes pahisandra.

Vasarā (jūnijs, jūlijs, augusts): lielā zvaigznīte, krāšņā telēkija, hostas.

Rudenī (septembrī, oktobrī): rudens vēlziede.

Pēc iestādīšanas vajag pavērot, kā augi dobē ir iedzīvojušies jūtas. Ja novēro, ka ziemcietes zied mazāk vai nezied nemaz, tad visticamāk tām trūkst gaismas – tad ir jādomā par to pārstādīšanu uz gaišāku vietu.

Zem skujkokiem, kur zari ir pavisam tuvu augsnes virskārtai, augu stādīšana ir visai ierobežota. Šādā gadījumā ēnaino vietu var noklāt ar mulču un augus stādīt tuvāk pie apēnojuma robežas. Šādos apstākļos ir vērts mēģināt audzēt efeju.

Jo labvēlīgāki vispārējie augšanas apstākļi, jo mazāks gaismas daudzums augiem vajadzīgs. Ja mēs nevaram ietekmēt gaismas daudzumu izvēlētajai vietai, tad parūpēties par augsnes sagatavošanu gan varam.

Lai gan lielie koki izskatās vareni, tie ir jūtīgi attiecībā uz sakņu un mizu bojājumiem. Dažiem kokiem, tādiem kā dižskābardis, ķirši un plūmes, magnolijas un kļavas, ir ļoti seklas saknes, kas atrodas tuvu augsnes virskārtai. Šie koki necieš, ja viņu saknes tiek traucētas. Kokiem ir daudz mazu sakņu, kas izvietojušās 30 līdz 46 centimetru attālumā no augsnes virsmas un ir atbildīgas par ūdens un barības vielu uzsūkšanu no augsnes. Tāpēc stādot ieteicams rakt atsevišķas bedres starp saknēm. Nepieciešamības gadījumā jāizmanto mazāka lāpstiņa, lai netraumētu augu saknes. Izraktās bedres ielabo ar organiskajām vielām bagātu augsni. Savukārt stādīšanai labāk izmantot mazāka izmēra augus, kas prasa mazāka izmēra bedres. Turklāt augus ieteicams stādīt ne tuvāk par 30 centimetriem no stumbra.

Pirmajā gadā pēc iestādīšanas augus nemēslo, bet vajadzības gadījumā lieto lēnas iedarbības mēslojumu. Nākamajos gados mēslošanai izmanto līdzekļus ar mazāku slāpekļa saturu un ilgas iedarbības mēslošanas līdzekļus.

Pēc iestādīšanas augus vajadzētu mulčēt, taču svarīgi atcerēties, ka nevar uzbērt arī pārāk augstu mulčas kārtu (apmēram piecus centimetrus), jo koku saknēm jāpaliek brīvām.