Dzīve alās nav vēsture. No pazemes mājās mītošām kopienām līdz mūsdienīgiem mājokļiem

Ja mūsdienās mājas tiek celtas no nulles, vienlaikus domājot gan par ekonomisko, gan estētisko pusi, kā arī ērtībām, tad mūsu senči bija daudz pieticīgāki un izmantoja to, ko piedāvāja daba, – klinšu alas. Saskaņā ar arheoloģiskajiem atklājumiem troglodīti jeb alu cilvēki alas sāka izmantot jau pirms 1,8 miljoniem gadu. Tolaik gan tās galvenokārt kalpoja kā īslaicīgs patvērums, piedāvājot aizsardzību no plēsējiem, nelabvēlīgiem laikapstākļiem un saltās ziemas.

Arī mūsdienās cilvēki daudzviet pasaulē par savām mājām sauc tieši klinšu iedobumus. Turklāt arhitekti norāda, ka ar labi izolētiem, energoefektīviem risinājumiem un būvmateriāliem alas piedāvā alternatīvu "eko" dzīvesveidu, kas būtu kā paradīze zemes virsū kopienām, kas vēlas dzīvot saskaņā ar dabu, vai introvertiem indivīdiem.

Tomēr dzīve alās nav tik rožaina, kā sākumā varētu šķist. Mājokļiem ir slikta ventilācija, un tajos neiekļūst vai iekļūst vājš dabiskais apgaismojums, kas postoši var ietekmēt gan cilvēku individuālo, gan kolektīvo veselību, kā to rāda Matēras piemērs Itālijā. Apgabalā esošās alas tika izmantotas kā patvērums no skarbajiem apstākļiem jau 10 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras, taču dzīve tajās bija saistīta ar slimību izplatību un arī nabadzību.

Dzīvei šādos mājokļos ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, zemes masa ir dabisks izolators. Tas nozīmē, ka mērenajā klimata joslā šādā mājoklī nebūtu vajadzīga ne apkures, ne dzesēšanas sistēma. Tādējādi mājokļa uzturēšanā jāiegulda mazāk līdzekļu. 2006. gadā veiktā pētījumā, kurā tika aplūkotas apdzīvotās alas Šaņsji provincē Ķīnā, kurās aizvien mitinās vairāk nekā 30 miljoni cilvēku, pētnieks Dzjans Lu atklāja, ka pazemes biotopi atbilst vairākiem mūsdienu ilgtspējīga dizaina principiem, radot minimālu ietekmi uz apkārtējo vidi.