Ornitologs: putnu Latvijā kļūst mazāk, jo siltajās zemēs viņus apēd

Pastaiga kopā ar ornitologu Abavas senlejas dabiskajās pļavās sākās desmitos no rīta. Slinkiem svētdienotājiem tas šķiet agri, taču patiesībā, lai vislabāk saklausītu putnus, dabā būtu jādodas jau reizē ar saullēktu un divas stundas pēc tam. Biologs, ornitologs Ritvars Rekmanis stāsta: "Pa dienu viņi arī dzied, bet mazāk aktīvi, jo visādas citas šeptītes jādara: jābarojas, jāatpūšas, jo dziedāšana prasa daudz enerģijas."

Putnu dienas notiek aprīļa sākumā, jo vēlāk Latvijā atgriezušies būtu daudz vairāk putnu, daudzu desmitu dažādu putnu skaļā korī nezinātājs neko nesaklausītu.

Ir tuvie migranti, piemēram, sarkanrīklītes, melnie meža strazdi, zosis, dzērves un citi, kas Latvijā atgriežas agrāk. Vēlāk atlido Āfrikā un Indijā pārziemojušie putni. Putnus, kurus pastaigas dalībnieki pamanīja, katrs piefiksēja savā sarakstā.

Izrādās, ka putnu Latvijā kļūst mazāk, jo siltajās zemēs viņus vienkārši nomedī un apēd. Ornitologs stāsta, lai arī izmērā ļoti maziņi, tur tie ir iecienīta uzkoda – līdzīgi kā latviešiem mazie pipargurķīši. Taču par vienu no aizraujošākajiem brīžiem izvērtās pūču atriju atrašana. No citu zvēru izkārnījumiem tos var atšķirt ar daudz spalvām un veseliem grauzēju kauliņiem.

Abavas senlejā ir daudz dabisko elementu, un putni paši atrod, kur veidot dzīvesvietu. Bet ik pavasari būrīšu izgatavošana ir būtiska, jo citviet putniem jāpalīdz. Rekmanis: "Tādās vietās, kur ir daudz jaunu koku vai nav vecu ēku vai tamlīdzīgi, ir labi likt būrīšus, jo putni vienkārši fiziski atrast vietu, kur ligzdot. Ja tas ir, piemēram, četrdesmitgadīgs mežs. Tur nebūs neviens koks ar dobumu."

Putnu diena šoreiz sakrita reizē ar Pūpolsvētdienu, tāpēc radošie sabilnieki paši pārtapa par ogļu melniem putniem un devās mazpilsētas ielās, lai ar pūpolu pērienu visiem vēlētu veselību iekšā, slimību ārā.