No dēstiem līdz apgriešanai: stādīšanas ABC

Baiba Skrebele pauž, ka drošāk stādus būs pirkt tieši stādaudzētavās, jo tur, iegādājoties stādu, vienmēr varēsi arī saņemt konsultāciju par to kopšanu un stādīšanu.

Ja pērkat stādus tirgū, lai būtu drošs par veselīgu un mūsu apstākļiem piemērotu stādu, vienmēr jautājiet pēc auga pases vai etiķetes, kas parasti piestiprināta pie stumbriņa – tajā jābūt norādītam šķirnes nosaukumam, stādaudzētavas nosaukumam un reģistrācijas numuram Valsts augu aizsardzības dienestā.

Kad ir īstais laiks stādīt?

Tikko kā zeme ir atlaidusies un ir iespējams izrakt bedri, tā arī stādīšanas laiks ir klāt. Parasti tās ir marta beigas vai aprīļa sākums.

Stādaudzētavās piedāvājumā ir gan kailsakņu stādi, gan stādi podos (konteinerstādi).

Kailsakņi jāpaspēj iestādīt, līdz pumpuri ir piebrieduši un gatavojas plaukt. Stādīt jau saplaukušu stādu ir riskanti, jo miera periods ir beidzies, stāds jau aktīvi sācis augt, izveidojušās mazās, baltās saknītes, un stādam grūti iesakņoties no jauna. Ja nokavēts kailsakņu stādāmais laiks, labāka izvēle būs konteinerstādi.

Pareiza stādīšana

Vispirms jāizrok pietiekami dziļa bedre, lai stāda saknes tajā var brīvi izkārtoties. Bedrē pirms stādīšanas ieteicams iebērt sadalījušos kompostu vai kūtsmēslus (ne svaigus!), kas sajaukti ar zemi. Stādīt labāk divatā – viens pietur stādiņu, otrs ber zemi, lai stāds būtu taisns un pareizā dziļumā.

Ābeles – pundura un puspundura formas nedrīkst iestādīt par dziļu – jāraugās, lai potējuma vieta atrastos virs zemes ( piecus līdz 10 centimetrus). Pretējā gadījumā ar laiku šķirne var pāriet uz savām saknēm un izveidoties par liela auguma koku.

Plūmēm, ķiršiem, aprikozēm un persikiem potējuma vieta teorētiski var atrasties arī zem zemes, tomēr praksē pierādījies – smilšainā augsnē tā var darīt, bet smagā, mitrā un mālainā zemē potes vietai jābūt tomēr mazliet virs zemes. Plūmes, ķirši, aprikozes pārsvarā jāstāda pārītis, lai nodrošinātu apputeksnēšanos un līdz ar to arī nākamo ražu.

Ogulāji jāstāda piecus līdz 10 centimetrus dziļāk, nekā tie auguši stādaudzētavā, lai veicinātu papildus sakņu veidošanos.

Apdobes kopšana

Pēc iestādīšanas, ap stādu stingri piemīda augsni, tad kārtīgi salej. Labāk vienreiz apliet kārtīgi, nekā pa drusciņai biežāk, jo tad augam sāks likties, ka ūdens visu laiku būs no augšas un saknes pamazām tuvosies augsnes virskārtai.

Jauniem stādiem (gan kociņiem, gan ogulājiem) pēc iestādīšanas ieteicams uzbērt mulčas kārtu (koku mizas, šķeldu, zāģu skaidas, kūdru), kas palīdzēs saglabāt mitrumu apdobē un aizkavēs nezāļu augšanu.

Ja nav iespējas uzlikt mulču, apdobe jākopj, jāravē un jārušina vismaz pirmos trīs gadus, citādi zāle aizaugs līdz stumbram, kļūstot par spēcīgu konkurentu jaunajam stādiņam. Berot mulču, arī jāuzmana potējuma vieta, – nevajag mulčēt līdz pašam stumbriņam. Jaunajiem kociņiem, īpaši pundurformām smilšainākā augsnē, pēc iestādīšanas vajadzīgs arī balsts.

Apgriešana

Pirmais gads pēc iestādīšanas ir svarīgākais posms, kad izveido jauno augu. Cilvēki parasti negrib jauno stādu apgriezt, bet jāsaprot, ka citādi nevar – tas augam nāks tikai par labu, jo no pumpuriem veidosies jauni zari. Vainags jāapgriež pie stādīšanas, kamēr vēl nav sākušas plaukt lapas (arī konteinerstādiem).

Piemēram, viengadīgam ābeles stādiņam, kas izskatās pēc viciņas bez zariem, jānogriež galotnīte (izņemot kolonābelītēm) – lai stāds paliek apmēram jostasvietas augstumā. Kauleņkokiem jānogriež apakšējie zari, citādi, kokam augot lielākam, tie būs pārāk zemu (jāatstāj zari, kas ir augstāk par 70 centimetriem no zemes).

Ogulājiem parasti apgriež zarus tā, lai katram zaram paliek četri pumpuri – apgriezts stāds pirmajā gadā veidos kuplāku krūmu. Ja ogulājam daudz zaru, atstāj tikai divus, trīs spēcīgākos, pārējos izgriež līdz pamatnei.