Augļu koku stādīšanas priekšnosacījumi no A līdz Z

Viens no vienkāršākajiem uzdevumiem, jo zināms, ka vislabvēlīgākie ir dienvidu, dienvidrietumu un dienvidaustrumu virzieni, tajā skaitā nelielas nogāzes. Kā pieļaujami ir austrumu un rietumu virzieni.

Šajā gadījumā noteicošais būs aizsardzība pret vējiem. Austrumu virzienā tieši aukstajos ziemas mēnešos un pavasaros, savukārt jutīgām kultūrām vējš var izžāvēt pumpurus, piemēram, krūmmellenēm, dažkārt arī jutīgām kauleņu sugām kā persiki un aprikozes. Pārējie debespušu virzieni tiek uzskatīti par nelabvēlīgiem. Tādos gadījumos ir jāizvēlas citas iespējas paplašināt savu augļu dārzu.

Īslaicīgus pārmērīga mitruma apstākļus var izturēt lielākā daļa augļu koku. Ilgāku laiku izturība ir augļu koku miera periodā, bet tad, kad ir sākusies sulu cirkulācija, izturība salīdzinoši ātri samazinās. Kauleņkoki ir mazāk izturīgi kā sēkleņkoki.

Nākamais ir gruntsūdens līmenis. Iespējams, ka lielākā daļa cilvēku pat īsti neaizdomājas par šo faktoru un nezina, cik tas ir augsts. Būtiski tas ir visās tajās teritorijās, kas atrodas Zemgales zemienē, Pierīgā, Lubānas zemienē, kur lielas platības ir tikai pavisam nedaudz virs jūras līmeņa.

Pavisam kritiskos apstākļos var veidot augstās dobes augļu kokiem, jo īpaši, ja vēlas stādīt kauleņkokus. Tad mitrumu uzturošo koksni, resnākus zarus liek līdz ar gruntsūdens līmeni. Tad smalkākus zarus, lapas, pa starpām jau berot augsni. Tāpat rīkojas, berot augsni starp velēnām. Jāņem vērā, ka šāda stādīšanas bedre sēdīsies, tādēļ tai ir jāveido par vismaz 15 līdz 20 centimetriem augstāks uzkalniņš. Citādi nosēšanās rezultātā var tikt izliekta kociņa sakņu sistēma un saknes var nonākt pārāk tuvu gruntsūdens līmenim. Kociņa nostiprināšanai vajadzēs vairākus garākus mietiņus, jo stingrāka grunts šajā gadījumā būs krietni dziļāk.

Pie augsnes ielabošanas pasākumiem mēs pieskaitām augsnes virskārtas izlīdzināšanu, kaļķošanu, zaļmēslojuma audzēšanu un kūtsmēslu iestrādi. Katram atsevišķi un visiem kopā šiem elementiem ir liela nozīme tālākajā dārza dzīvot un ražot spējā.

Bieži tiek praktizēts, ka tiek veikta augsnes izlīdzināšana kopā ar zaru un krūmu sakņu sistēmas iestrādi. Tam ir ļoti būtiska nozīme laba mikroreljefa izveidošanā. Tieši mikroreljefs var sagādāt lielas problēmas kociņu iznīkšanai vai reālai nīkuļošanai. Tā ir zināmā mērā platības izniekošana, jo produktīva būs tikai daļa no platības.

Pēc šī darba veikšanas pēc iespējas agrāk pavasarī tiek veikta zaļmēslojuma sēja. Pirms tam gan būtu ļoti ieteicams veikt augsnes analīzes, lai saprastu, kādu tieši zaļmēslojumu sēt. Ja ir nepieciešama augsnes atveseļošana, tad sējami būtu krustzieži kā eļļas rutks un baltās sinepes. Derēs arī auzas un ziemas rudzi. Ja augsnē ir maz organiskās vielas, tad sējami būtu, piemēram, augi, kas dod lielu masu, un slāpekli saistošās kultūras kā dažādi tauriņzieži. Smagākās augsnēs – āboliņi, smilts augsnēs lupīnas. Īpaši bēdīgos laukos, kur, kā saka, viss ir slikti, vajadzētu vispirms sēt griķus, auzas vai amoliņu un tikai pēc to iestrādes skatīties specifiski, kuras zaļmēslojuma kultūras izvēlēties pēc tam.

Parasti šo kultūru audzēšanu apvieno ar nepieciešamā kaļķojamā materiāla pievienošanu. Atkal skatāmies uz augsnes analīzēm. Ja augsne ir skāba un ir maz kalcija, tad var izmantot ātras iedarbības kaļķošanas līdzekļus kā granulēto krītu vai kaļķi, kaļķakmeni, ja trūkst magnija, tad jālieto ir dolomītmilti, kas gan ir lēnas iedarbības līdzeklis, bet lieliski piemērots tieši pamatkaļķošanas nodrošināšanai.

Visbeidzot pēdējais elements būs organiskā mēslojuma iestrāde. Atceramies, ka bioloģiskajās saimniecībās ar kūtsmēsliem vai citiem organiskās mēslošanas līdzekļiem var vienā sezonā iestrādāt ne vairāk kā 170 N tīrvielas kg/ha, kas atbilst ap 37 līdz 38 tonnām kūtsmēslu.

Nonākam līdz pašai strīdīgākai daļai – ko darīt ar organiskā mēslojuma iestrādi. Kāpēc mēslojuma iestrāde tikai stādīšanas bedrē nav pareizākais risinājums? Lai bioloģiskais augļu dārzs būtu spēcīgs un ražotspējīgs, ir svarīgi, lai barības vielas sakņu sistēmai būtu pieejamas pēc iespējas lielākā laukumā.

Tas nozīmē, ka pareizi būtu organisko mēslojumu iestrādāt visā apdobes zonā vienmērīgi vai vismaz visā apdobes platumā ar nelielu pārtraukumu rindā starp augļu kokiem. Tas palīdzēs vienmērīgi sakņu sistēmai attīstīties uz visām pusēm, nodrošinot strauju attīstību.

Stādīšanas bedres forma. Parasti stādīšanas bedres ir pieņemts rakt apļa formā, kas ir pieņemams variants, ja stāda kailsakņu stādus, bet noteikti ne ta, ja tiek stādīti konteineru stādi, tad nepieciešama kvadrātveida.

Stādu sagatavošana izstādīšanai. Ja stādi nāk no pierakuma, tad parasti nekādas papildu darbības nav veicamas. Pirktie kailsakņu stādi pirms stādīšanas gan noteikti ir jāpadzirda. Vislabāk, ja stādus uz kādām 8 stundām var iemērkt šķidrā mālūdenī. Māla šķīdums apņems mazās saknītes un neļaus tām izžūt.

Kailsakņu stādiem ir svarīgi, lai saknes būtu izvietotas vienmērīgi uz visām pusēm. Ja ir kāda sakņu daļa, kas ir asimetriska uz kādu pusi, to saīsina nogriežot, lai izlīdzinātu ar pārējām saknēm. Bedres apakšā uzber augsnes uzkalniņu, uz kura uzsēdina stādu, vienmērīgi izvieto saknes un uzsāk sakņu apbēršanu, ik pa laikam stādu viegli sapurina, lai starp saknēm labāk sabirst augsne. Kad 2/3 daļas augsnes sabērta, veic laistīšanu.

Ja stāda konteinera stādu, tad tam noteikti ir vajadzīga kvadrātveida bedre, lai saknes vienmērīgi varētu augt uz visām pusēm. Sakņu kamolu ļoti prātīgi ar abu roku īkšķiem atspiež pret sakņu kamola augšu un ar pārējiem četriem pirkstiem no apakšas pleš kamolu uz abām pusēm, tad vēlreiz uz pusēm. Nedrīkst iestādīt konteinera stādu, kas izņemts no poda, apaļā bedrē. Tad saknes turpinās podā pieņemto spirālveida augšanu, nenodrošinot pareizu sakņu sistēmas attīstību.

Ja izvēlas mulčēšanas tehnoloģiju, papildus ieteiktu stādīšanas bedrē pievienot pa pāris saujām dažādu tipu mežos sajauktu augsni. Tas var palīdzēt ieviest dārzā mikorizas sēnes, nodrošinot augļu kociņam labāku ūdens un barības vielu uzņemšanu.

Pavasarī, neskatoties uz to, cik ir mitra augsne, laistīšana ir nepieciešama. Uz vienu stādu jārēķina 15 līdz 20 litri. Kad ūdens ir pilnībā iesūcies, tikai tad pieber atlikušo augsni. Tas palīdz daudz efektīvāk izmantot ūdeni, nekā tad, ja ūdeni lej tikai pēc augsnes apbēršanas. Tad daļa ūdens iztvaikos, it sevišķi saulainā laikā. un mazāk auglīgā augsnē var veidoties augsnes garoza.

Vienmēr jāparēķina, lai potes vieta būtu vismaz 10 centimetrus virs augsnes virskārtas, lai būtu vieta, kur uzlikt mulču. Ja mulču nav plānots lietot, tad par to tiesu stāda dziļāk. Ļoti labi, ja augsnes temperatūra ir +10 līdz +12 pēc Celsija, un uzreiz var nomulčēt, ja tā nav, būs jānogaida. Kauleņkokus un bumbieres stāda dziļāk, lai potes vieta būtu zem augsnes virskārtas, tad neveidosies atvases.

Kociņiem noteikti ir vajadzīgi vismaz viens vai, vēl labāk, divi atbalsta mietiņi. Garumu ir jāizvēlas tā, lai pēc iedzīšanas augsnē vismaz 20 līdz 25 centimetrus atlikusī mietiņa daļa būtu kociņa augstumā pēc apgriešanas vai vismaz 2/3 no kociņa augstuma.

Ja viens mietiņš, tad to liek valdošo vēju pusē, ja divi, tad pirmo liek tāpat un otru pretējā pusē. Ja izmanto auklu, tad to aptin ap kociņu un uz abām pusēm piesien pie mietiņa. Kociņa fiksācijai ir jābūt stingrai, lai vējš to neizkustinātu. Tāpēc to ik pa laikam (pēc spēcīgiem vējiem) pārbauda. Labāks variants ir lentas, kuras aptin, tāpat kā auklu, bet galus, aptinot ap stabiņu, pieskavo.