Pīpeņu dobes pie durvīm: kāpēc un kā ienest piemājas dārzā dabas daudzveidību  (1)

Kā stāsta Solvita Rūsiņa, nevajadzētu būt pārlieku optimistiskiem, ka Latvija ir zaļa, jo diemžēl skaitļi rāda pretējo. "Šobrīd tiek vērtēts, ka pasaulē izmirst vairāk nekā simts sugu gadā. Ņemot vērā, ka pieļaujamā robeža, ko noteikuši zinātnieki un pie kuras vēl nenotiek būtiskas izmaiņas ekosistēmā, būtu 10 sugas gadā, tad mēs diemžēl jau esam tālu pāri šai robežai. Un, protams, arī Latvijā vērojam daudzu sugu sarukumu. Lauku putnu indekss arvien samazinās. Un līdzīgi ir arī ar augu sugām dabiskajos zālājos.

Salīdzinājumam, ja pirms 100 gadiem dabisko zālāju sugām piemērotas dzīvotnes lauksaimniecības zemēs aizņēma 30 procentus no Latvijas sauszemes teritorijas, tad šobrīd tie ir vien 0,9 procenti. Tāpat augu sugu piesātinājums vidējā dabiskā zālājā, kas bijis ekstensīvi apsaimniekots ar pļaušanu vai ganīšanu, vēl gadsimta vidū varēja būt vidēji 40 līdz 50 augu sugas kvadrātmetrā. Šodien šādas pļavas zinām tikai dažas, bet lielākoties sugu piesātinājums kvadrātmetrā ir vairs tikai 20 līdz 25 vai pat vēl mazāk, tāpēc varam droši apgalvot, ka bioloģiskā daudzveidība Latvijā diemžēl turpina samazināties," uzsver Solvita Rūsiņa.

Arī privātie dārzi ir nozīmīga apputeksnētāju dzīvotne. Rūsiņa piekrīt, ka sākotnēji veltīt vismaz 10 procentus no dārza pļavas zonai jau ir ļoti labs sākums. Savukārt pēc laika, iespējams, cilvēks labprāt atvēlēs dabas daudzveidībai arī lielāku dārza daļu.

Lielbritānijā īstenotā akcija #nomowmay, kas aicina iedzīvotājus ļaut noziedēt savvaļas augiem mauriņā, ir labs piemērs, kā iesaistīt sabiedrību piemājas platību daudzveidošanā, atstājot nepļautas, ziedošas daļas apputeksnētāju un savam priekam. "Sava dārza mauriņā neesmu sējusi neko. Ļauju dabai noteikt savu ritmu. Un ir bezgala interesanti vērot to, kā augi nomaina cits citu – uzzied zilsniedzītes, tad mārpuķītes, panātres, brūngalvītes, ziedi pievilina tauriņus, bites, kamenes, putnus – un visu šo dabas skaistumu es varu redzēt tepat, savā dārzā, vienkārši neiejaucoties dabas norisēs," stāsta Rūta Sniedze-Kretalova.

Ekspertes aicina atcerēties, ka neviens dārzs nav par mazu, lai tajā ļautu ienākt dabas daudzveidībai.

"Ja cilvēks vēlas izveidot piemājas pļavu, ieteiktu sākumā paeksperimentēt. Visu uzreiz nenopļaut un pavērot, kas izaug, vai tur jau ir kāds ziedošs augs. Parasti mārpuķītes vai brūngalvītes vien dod savu krāšņumu. Tomēr, ja patiešām izaug tikai airene un skarene un bez graudzālēm nekā cita nav, tad var meklēt citus veidus, kā šo dabas daudzveidību ienest savā dārzā," stāsta Latvijas Dabas fonda eksperte Sniedze-Kretalova.

Viņa iesaka aplūkot "GrassLife" projekta ietvaros radīto padomu lapu par savvaļas augu sēklu ievākšanu, lai saprastu, kas patīk un nepatīk, kādos apstākļos augi dabā aug un kā sēklas pareizi ievākt. "Nevajadzētu aizmirst pielāgoties arī esošajiem vides apstākļiem, jo tie vislabāk pateiks priekšā, kuri augi vislabāk augs. Jo daudzveidīgāka vide, jo dažādākas sugas tur labi jutīsies. Turklāt dārza veidošanai var pieiet ļoti radoši. Piemēram, nemaz nav jāaizber vietas, kur regulāri krājas ūdens – tur var izveidot skaistu lietus dārzu. Ēnainos dārza stūros var nenovākt lapas – tur var labi augt zilsniedzītes, cīrulīši, zeltstarītes. Lapas pašas ātri sadalīsies, kad beigs ziedēt pavasara augi. Ēnainais stūris sniegs veldzējumu karstās vasarās. Un, manuprāt, arī sūna ir skaista – tā ir zaļa visu gadu, izturīga, nav jāpļauj. Japānas tradicionālajos dārzos atsevišķas sūnu sugas tiek īpaši koptas, no tām pat ravē laukā lakstaugus. Savukārt pie mums iegājies, ka cilvēki no sūnas vēlas atbrīvoties un aizsāk pilnīgi nevajadzīgu cīņu ar dabu."

LU profesore Rūsiņa piebilst: "Jāņem vērā, ka pirmajos gados nevarēs uzreiz ieraudzīt ļoti krāšņu rezultātu – tas ir mazliet ilgāks gaidīšanas process nekā, ja tiek sastādīta pilna dobe dažādu daudzgadīgu, krāšņi ziedošu lakstaugu un jau pirmajā gadā ir milzum daudz krāsu un daudzveidības. Savvaļas sugas attīstās lēnāk, tām ir samērā zema dīdzība, tās pirmajā gadā var arī neuzdīgt un gaidīt labvēlīgākus mitruma vai sausuma apstākļus. Līdz ar to pirmais, otrais, trešais gads varētu būt tāds gaidīšanas prieks, kad ir mazi dīgsti, kurus cilvēks varbūt pat neatpazīst. Galvenais ir apbruņoties ar pacietību!"

Rūsiņa aicina izvēlēties tieši Latvijas savvaļas augu sugas, lai izslēgtu iespēju, ka citzemju augu svešie genotipi izspiež vietējo ģenētisko daudzveidību. "Piemēram, vienas no cilvēku iemīļotākajām puķēm – margrietiņas – labi dīgst, un tās, starp citu, daudzos zālienos jau tāpat atrodamas rozešu veidā, vienkārši tām līdz šim nav ļauts ziedēt."'

^{Foto: No Rūtas Sniedzes-Kretalovas privātā arhīva}

Piemērotākais piemājas pļavas pļaušanas biežums ir divas, trīs reizes gadā, turklāt nopļautā zāle ir jāsavāc no vietas, kur vēlies veidot savvaļas augu daļas, uzsver Dabas pārvaldes pārstāve. "Ja ir daudz graudzāļu, pieneņu, gārsu un citu nevēlamu augu, pirmā pļaušana jāveic agri - līdz maija beigām. Ja zālājs ataugot ir ziediem bagāts, tad pagaida, līdz lielākā daļa augu noziedējuši. Atsevišķas vietas var atstāt nenopļautas, lai ir, kur nogatavināt sēklas. Savukārt, zāli jānovāc, lai nekas netraucētu attīstīties krāšņi ziedošajiem augiem.

Esam bieži novērojuši ,ja netiek veikta šī agrā pļaušana, tad no sākuma it kā ir skaisti, zied, piemēram, birztalas veronikas, bet pēc tam uz Jāņiem, kad gribētos tās puķes, tad ir tikai dzeltenu graudzāļu jūra, zem kuras ir izstīdzējuši krāšņāk ziedošie augi, jo nevēlamie augi tos nomāc. Rezultātā kopskats vairs nav tik pievilcīgs. Bet cilvēkiem ir jāvēro daba, laikapstākļi, lai izvēlētos piemērotāko pļaušanas laiku, jo tādas zelta receptes, kas darbosies 100% visos gadījumos, protams, nav."

"Zāles novākšana ir ļoti svarīgs aspekts, jo ir jāatceras, ka krāšņs puķu paklājs veidojas tur, kur ir maz barības vielu – slāpekļa, fosfora," uzsver Rūsiņa. "Līdz ar to, ja nopļautā zāle tiek atstāta un papildina augsni ar barības vielām, tad ieviešas agresīvās liela auguma sugas, kā nātre, kamolzāle, suņuburkšķis, un nomāc pārējos augus. Līdzīgi arī ar pļaušanu – nopļaujot agresīvos liela auguma augus maijā, mēs it kā atmetam šīs agresīvās sugas mazliet atpakaļ attīstībā, dodot iespēju izaugt mūsu mērķsugām, kuras nav tik konkurētspējīgas un bez pļaušanas būtu agresīvo sugu nomāktas." Sniedze-Kretalova akcentē: "Starp citu, nopļauto zāli var lieliski izmantot tālāk. Piemēram, es to izmantoju kā mulču siltumnīcā uz tomātiem, jo tā es samazinu mitruma iztvaikošanu no augsnes, tāpēc nav tik bieži jālaista, savukārt pati zāle lēnām sadalās un ir labs mēslojums tomātiem. Tāpat zāli var likt ap krūmiem, kokiem, veidot zāles vircu vai kompostu, ko izmantot krāšņumaugu, garšaugu vai dārzeņu audzēšanai."
^{Foto: No Rūtas Sniedzes-Kretalovas privātā arhīva}

Zālāju nevajadzētu laistīt, izņemot ļoti ekstrēmu sausuma periodu gadījumā. Vai arī gadījumā, ja piesētas savvaļas sugas un iestājies ilgstošs sausums, uzsver Dabas pārvaldes eksperte.

Profesore Rūsiņa tam piekrīt. "Ja cilvēks patiešām mērķtiecīgi ir ievācis sēklas, sagatavojis augsni, un gadījies ļoti sauss pavasaris vai varbūt vispār tā vieta ir stipri sausa, tad es teiktu, ka ir vērts palaistīt, jo praktiskā pieredze rāda, ka tur, kur cilvēki tomēr ir mazliet laistījuši, tur dīgšanas sekmes ir labākas. Savukārt, ja sēklas nav sētas un ļauj dabai vaļu, vienkārši vēro un skatās, kas augs, tad gan laistīt nevajag, jo arī daudzveidība rodas tur, kur ir dažādi vides apstākļi."

"Veidojot savos dārzos piemājas pļavas jeb dzīvības saliņas, mēs palīdzam augu sugām izplatīties. Augi spēj izziedēt, spēj nogatavināt sēklas un tad ir cerība, ka šī sēkla nonāks līdz nākamajam kvadrātmetram, kur nākamgad varēs izziedēt atkal, un tā pakāpeniski suga pārvietosies. Un, ļaujot ziedēt augiem, mēs ļoti nozīmīgi palielinām arī kukaiņu daudzveidību, un tas, savukārt, ir nozīmīgi nākamajiem barības ķēdes locekļiem – abiniekiem, putniem, zīdītājiem," teic Rūsiņa.