Ja vasaras otrajā pusē ķiploku lakstu dzeltēšana ir dabiska, jo liecina, ka augs sāk nobriest un drīz būs vācama raža, tad ātrāka dzeltēšana liecina par problēmām. Kā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra mājaslapā vēsta vecākais speciālists dārzkopībā Māris Narvils, ķiploku lakstu dzeltēšanai pavasarī var būt vairāki iemesli. Ja dzeltē vien daži lakstu gali, dižam satraukumam nav pamata, bet, ja tad vērojams visā laukā, ir laiks meklēt iemeslus.
Ja lapas dzeltē maijā
Ja intensīvas augšanas laikā ilgāku brīdi pietrūkst ūdens, sākas lakstu dzeltēšana no galiem. Šajā periodā ķiplokam nepieciešami apmēram 25 milimetri nokrišņu nedēļā. Savukārt pārmērīgs slapjums rada otru galējību, jo ūdens izspiež no augsnes gaisu un laksti atkal var sākt dzeltēt. Der atcerēties, ka ķiploka vajadzību pēc ūdens mazina mulčas uzlikšana.
Tāpat vainīgas var būt slimības. Ja attīstās baltā puve, tad pie lapu pamatnes tām lapām, kas ir tuvu augsnes virskārtai, var ievērot baltu micēliju, bet izraujot varēs redzēt bojāties sākušu ķiploka aizmetni. Šajā gadījumā dzeltēšana ir neizbēgama.
Otra mūsu apstākļos pagaidām daudz postošāka ir ķiploku pamatnes vai fuzariālā puve. Uz ķiploka, kas sācis veidoties, var redzēt tādas kā nedaudz violeti rozā joslas. Šajā gadījumā ķiploki sapūs jau augsnē, ja infekcija būs vājāka, šāds ķiploks saglabāsies līdz ražas novākšanai, bet nebūs uzglabājams. Tādēļ aizdomīgie ķiploki jāizvāc un pirms stādīšanas noteikti jābrāķē visas aizdomīgās ķiploku daivas.
Šo slimību ierobežošanai var izmantot pieejamās kodnes receptūras, "zilos graudiņus" un "pelnu novilkuma un vara sulfāta maisījumu. Pirms ķiploku audzēšanas ļoti ieteicama ir augu maiņas ievērošana, – tajā pašā vietā tos audzēt reizi četros, pirms audzēšanas sējot zaļmēslojumu, bet 14 dienas pirms izstādīšanas iestrādājot trihodermīnu.
Ja lapas dzeltē jūnijā
Apakšējo lapu dzeltēšana šajā laikā nenozīmē neko būtisku, jo vecākās lapas pamazām zaudē hlorofilu un kļūst dzeltenas. Auga fotosintēze pārceļas uz augšējām lapām, kur klāt tiek saules gaisma, un process ir efektīvs. Sākas arī daivu veidošanās, un barības vielas no lapām vairāk plūst uz tām.
Ja dzeltēšana veidojas kā svītras uz lapām, tas var liecināt par vīrusu infekciju. Tad šos augus vajadzētu izrakt, pirms vēl kādi sūcējtipa kaitēkļi to visu nav aiznesuši tālāk. Plankumu veidošanās var liecināt par citu slimību izplatību.
Kaitēkļu nedarbi
Dažkārt lakstu dzeltēšanā vainojamas būs nematodes, kas traucē normālu ķiploku attīstību, un labas ražas tur noteikti vairs nebūs. Ar neapbruņotu aci tās nav iespējams ieraudzīt, bet ķiploku augšana tiek ievērojami bremzēta. Lai no tā izvairītos, obligāti jāievēro augu maiņa katru gadu. Priekšaugos nedrīkst būt nekas no sīpolaugu grupas, piemēram, sīpoli, šalotes, puravi, maurloki. Noteikti rūpīgi jāapkaro nezāles, jo nematodes var izplatīties arī ar to sakņu sistēmu.
Arī sīpolu muša var būt pie vainas ķiploku lakstu dzeltēšanai. Tās izveidotās aliņas pie ķiploka pamatnes iepriekš minēto puvju iedarbībā kā sekundāra infekcija veicina ķiploku bojāšanos. Tas nozīmē, ka ķiploki ies bojā. Ja kaitēkļa invāzija ir spēcīga, tad lapas sāk dzeltēt, lapu gali – arī brūnēt, bet pats augs daļēji sāk vīst. No šī kaitēkļa izplatības ļoti labi pasargā mulča.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
