Saldi smaržojošās lefkojas (Matthiola incana) ir izteiktas vasaras puķes, kas priecē ne tikai dobēs, bet arī vāzēs, jo pat grieztā veidā tās ilgi saglabājas svaigas un košas. Turklāt lefkojām piemīt sava veida nostalģija, jo tās savulaik auga teju katrā vecmāmiņas dārzā un pie lauku mājām.
Lefkojas, kuru izcelsme rodama Eiropā, ir plaši kultivētas, un mūsdienās šķirnes pieejamas aprikožu, lavandas, rozā, purpursarkanā, sarkanā, baltā, dzeltenā un divkrāsu toņos. Tās ir vertikālas, augstums variē no 30 līdz 90 centimetriem, tāpēc piemērotas jebkurā vietā puķudobē – priekšpusē, aizmugurē vai pa vidu. Tās īpaši iecienītas ir kotedžas stila dārzos, audzējot kopā ar īrisiem, petūnijām, neļķēm, heliotropiem, atraitnītēm un lauvmutītēm, jo šīm puķēm nepieciešami līdzīgi augšanas apstākļi. Īpaši lefkojas dobēs izceļas kopā ar zantedešijām jeb dārza kallām un jānīšiem. Zemāko šķirņu lefkojas mēdz stādīt arī kastēs, puķupodos un konteineros likšanai uz balkona. Patīkamās smaržas dēļ tās ieteicams stādīt zem logiem vai dārzā vietās, kur notiek pulcēšanās, piemēram, pie lapenēm.
Ziedi lefkojām, tāpat kā lauvmutītēm, parādās secīgi – no apakšas uz augšu virs sulīgām, nedaudz matainām lapām. Ziedlapas izkārtotas vienā vai dubultā rindā, tām ir pikanti salda smarža. No brīža, kad sākušas ziedēt, tās turpina priecēt apmēram četras sešas nedēļas. Tām nepieciešama saulaina vieta (apmēram sešas stundas saule), kurā ir barības vielām bagāta un irdena augsne. Puķēm nepatīk skāba augsne, vislabāk derēs tāda, kurā pH ir 6,5–7,5.
Lai ziedēšanas laikā lefkoja sasniegtu savu potenciālu, regulāri jāravē dobe, kurā tā aug, lai samazinātu konkurenci par ūdeni un barības vielām, kā arī atturētu kaitēkļu uzbrukumu un nodrošinātu gaisa cirkulāciju. Nezāļu apkarošanai un augsnes mitruma saglabāšanai ieteicams izmantot mulču.
Lefkojas pavairo ar sēklām – tās var uzreiz sēt dobē (uzreiz pēc salnām, trīs milimetru dziļumā) vai dēstu kastītēs irdenā augsnē. Jau sēšanas laikā jāpierauga, lai sēklas izstādītu apmēram 35–40 centimetrus vienu no otras, jo tām ir svarīga gaisa cirkulācija un nesablīvēšanās. Kad sēklas sadīgušas, tās piķē podiņos vai dēstu kasetēs. Dīgšanas laikā augsnē jāuztur vienmērīgs mitrums, bet nevajadzētu pieļaut, ka augsne ir izmirkusi. Tā kā tās necieš no vēsuma, dobē izstādīt paaugušos dēstus var jau maijā.
Lai lefkoju stādījums izskatītos skaists visā sezonā, noziedējušos ziedu stublājus jāizgriež, jo visticamāk, otrreiz tie vairs neziedēs. Sezonas beigās, kad visas puķes noziedējušas, stublāji jānogriež un jānolasa kritušās lapas un ziedlapas, lai kavētu kaitēkļu un slimību patogēnu pārziemošanu.
Grieztā veidā lefkojas ir izturīgas, tāpēc labi piemērotas likšanai vāzē. Lai tās ilgāk paliktu svaigas un nezaudētu smaržu arī grieztā veidā, jānoņem apakšējās lapas un katru dienu vai pārdienu jānogriež mazliet kāti un jānomaina ūdens.
Lefkojas ne tikai papildina dārzu, bet ir vērtīgas puķes, kas piesaista tauriņus, bites un citus labos kukaiņus, kas apputeksnē citus augus, piemēram, garšaugus un dārzeņus.
Raksta tapšanā izmantotie avoti: "gardenerspath.com", "gardenia.com".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
