Pirms 30–40 gadiem baltais, dažkārt sārtais floksis bija laba dārza etalons, un mūsējais nebija izņēmums. Varbūt tāpēc, ka tur neauga nekas cits kā tikai flokši, un dārzs lielāko daļu gada bija zaļš, tas uz mani neatstāja nekādu iespaidu. Daudz lielāku uzmanību piesaistīja tumši zilās austrumu hiacintes uz palodzes virtuvē un saulē mirdzošais dzelteno krokusu puduris alpinārijā. Tie pievilināja gan mani, gan bites pirmajās siltajās pavasara dienās.
Kad man bija desmit gadu, mēs pārcēlāmies uz citu māju. Uz jauno māju dārzu paņēmām līdzi tos augus, kurus varēja pārstādīt. Un atkal iestādījām baltos flokšus, kas te aug jau vairāk nekā 30 gadus, augusta pirmajās dienās piepildot dārzu ar savu burvīgo smaržu.
Iekrita sirdī
Zilie dārza ziedi manā dzīvē ienāca pirms aptuveni desmit gadiem, kad mūsu veikalos sāka parādīties plašāks ziemciešu klāsts, tostarp konteineraugi ar krāsainām bildītēm. Es reiz nopirku vienu šādu iepakojumu ar ziliem ziediem nedaudz nedabiskā krāsā. Iespējams, tur bija rakstīts 'Blue Boy' vai vienkārši 'Blue', bet toreiz es tam nepievērsu nekādu uzmanību. Tobrīd mani pārsteidza tikai neparastā krāsa.
Kūdras podā paslēptais asns iesakņojās un izauga par lielu augu. Mūsu dārzā šis floksis joprojām ir, bet ziedējis tas tikai vienu reizi, un ziedi nebija izteikti zili, bet gan bāli gaišzili. Tiesa, tolaik tā bija ar daudziem augiem no Eiropas. Bet es turpināju domāt par zilajiem flokšiem. Galu galā tiem kaut kur bija jābūt!
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
