Kārtības mānija: trīs iespējamie psiholoģiskie iemesli

Mēs runājam par tādiem kārtības mīļiem – cilvēkiem, kuri gūst neslēptu gandarījumu, ieviešot tīrību, un kaunina tos, kuri nedalās mīlestībā ar spīdošām mēbeļu un grīdas virsmām. Un tomēr, ņemot vērā galējības, šī kaisle kļūst par galveno obsesīvi-kompulsīvo traucējumu (OKT) simptomu. Kāpēc dažiem no mums patiešām ir tik ļoti vajadzīga kārtība?

"Perfekcionisms un alkas pēc kārtības iet roku rokā," uzskata psihologs Martins Entonijs un Ričards Suinsons. Perfekcionisti kārtības ieviešanu uztver kā vienu no sarežģītākajiem dzīves izaicinājumiem. Tā kā simtprocentīga tīrība var tikt sasniegta teju tikai sterilizatorā, viņi ir gatavi šturmēt šo mērķi atkal un atkal. Turklāt rezultāts (lai gan īslaicīgs) ir pamanāms uzreiz.

Starp kārtības mīļotājiem ir daudz trauksmes pilnu cilvēku. Ieviešot kārtību, viņi jūt, ka no jauna ir atguvuši kontroli pār savu dzīvi un emocijām. Bailēm no nekārtības var būt arī ģenētiski iemesli, jo tīrība savulaik bija izdzīvošanas priekšrocība vidē, kurā vēl nebija izgudrotas antibiotikas, pieļauj psihoterapeits Toms Korbojs, Losandželosas (ASV) Obsesīvi-kompulsīvo traucējumu centra direktors. Problēma slēpjas faktā, ka mūsdienās šī trauksme var rasties visnenozīmīgāko iemeslu dēļ.

"Nepārvaramā kaisle pēc kārtības un slāpes pēc kontroles ir raksturīgas cilvēkiem, kuri izauguši nestabilos apstākļos," ir pārliecināts biologs un grāmatu autors riska psiholoģijā Glens Krostons. Piemēram, viens no vecākiem pastāvīgi nav bijis klātesošs vai pārmērīgi lietojis alkoholu, ģimene piedzīvojusi nopietnas materiāla rakstura problēmas, mājās pastāvīgi valdījusi netīrība un nekārtība. Bērns var censties atkarot vismaz kādu kārtības stūrīti, un izmazgātā izlietne virtuvē tādā gadījumā kļūst par iluzoru stabilitātes cietoksni.

Nav nejaušība, ka attīrīšanās rituāli aizņem tik lielu vietu visās pasaules reliģijās. Kārtīgiem cilvēkiem raksturīga reliģisko un sociālo normu ievērošana, apzinīgums, godprātība. "Kārtīgi cilvēki sevi uzskata par apzinīgiem un atbildīgiem. Viņi domā, pirms kaut ko dara. Tieši tādus mēs iedomājamies ideālos gaisa satiksmes dispečerus," paskaidro Teksasas Universitātes (ASV) psiholoģijas pasniedzējs Ostins Sems Goslings. Tomēr viņa paša pētījums apliecina, ka, neraugoties uz savu ārējo pieklājību, kārtības cienītāji neatšķiras ar lielāku empātiju vai labestību par tiem, kuri mēdz izmētāt savas mantas.

Grāmatas "Ideālā nekārtība" autors Deivids Frīdmans ir pārliecināts, ka, vēloties būt pareizam un bloķējot visus nevēlamos impulsus ar to pašu cītību, ar kādu viņi ievieš kārtību, tās mīļotāji iedzen sevi lamatās.

Pirmkārt, pārāk ideāla vieta neparedz vietu radošumam. "Tu esi izslēdzis visu nepareizo – tu nekad nekavē, tu reti kaut ko nolej garām vai sasit, bet arī veiksme tevi pavada visai reti," tā grāmatā raksta Frīdmans. Nokrauts galds, nenovākta virtuve – ir slavenu un talantīgu šefpavāru firmas zīme. Tieši haosā, savu "labo" un "slikto" emociju pilnībā, viņi var brīvi izpētīt un radīt.

Otrkārt, pedantiem tikpat daudz laika, ja ne pat vairāk, aiziet kārtības uzturēšanai, cik kādas konkrētas atslēdziņas meklēšanai. "Esmu sastapies ar simtiem cilvēku, kuri man ir pastāstījuši par savu apsēstību ar kārtību. Un visi viņi atzinuši, ka tas viņos izraisa diskomfortu. Kārtības cienītāji vienkārši nevar dzīvot citādi: viņi ir savu ieradumi gūstekņi," skaidro speciālists.

Raksts tapis pēc vietnē "Psychology Today" publicētā materiāla, kurā minētas atsauces uz konkrētām grāmatām: