Lai arī kur mēs katrs dzīvotu – dzīvoklī, rindu mājā vai privātmājā –, kaut kādā mērā vienmēr būs jārēķinās ar kaimiņiem, ar kuriem var lieliski paveikties, bet tikpat labi var arī nepaveikties. Un, lai gan Somijā dzīvojam klusāk, nekā jebkad esmu dzīvojusi, man nekad nav nācies saņemt tik daudz sūdzību par savu eksistenci.
Visās trijās Somijas dzīvesvietās mums bijuši vairāki piedzīvojumu ar kaimiņiem. Vistrakāk laikam bija Haminā, kur dzīvoklī un mājā bija ļoti slikta skaņas izolācija. Mēs vienmēr dzirdējām, ko virtuvē runā kaimiņi un kad kurš no viņiem šķauda. Un tieši tajā dzīvoklī vienu nakti mani piemeklēja liels nelabums – tik liels, ka visu nakti no tā centos atbrīvoties tualetē. Spriežot pēc sekām, manu darbošanos bija dzirdējuši kaimiņi. Nākamajā rītā visu mājas ieejas foajē dekorēja milzīgas zīmes uz durvīm, sienām un lifta. Tās vēstīja, ka naktī trokšņot šajā mājā neesot pieņemts un ka kāda kaimiņa bērni naktī esot pamodušies no trokšņa un vairs nav varējuši aizmigt. No mana nelabuma viņi uzpūta milzīgu ziloni un uztvēra to kā regulāru darbošanos ar ļaunu nolūku pamodināt visus mājas iedzīvotājus. Kaimiņi pat nepacentās noskaidrot trokšņa iemeslu un nenāca ar mums runāt. Tā vietā viņi gāja sūdzēties kooperatīva priekšsēdētājam.
Haminas vistrakākie "sūdzēšanās" gadījumi bija tad, kad ar draugu izlēmām mīlēties mūsu guļamistabā pēc pulksten 22. Tad visneīstākajā brīdī kaimiņi vienmēr dauzīja pie sienas, pie kuras mums atradās gultas galvgalis. Dauzījās viņi ļoti nepiekāpīgi un ilgi, līdz mēs apklusām. Kaut arī man tas dzīvoklis bija ļoti mīļš, tieši kaimiņu mūžīgās žēlošanās dēļ esmu priecīga, ka tur vairs nedzīvojam.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
