"Ik pa laikam sanāk padusmoties uz kaimiņiem," savā pieredzē par nesaskaņām starp kaimiņiem dalās Līga, kuras dzīvoklis atrodas Rīgas centrā. "Reiz blakus dzīvokli īpašniece izīrēja studentiem no Āfrikas, laikam Kenijas," viņa atceras. "Vecāki apmaksāja studijas šeit – salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijā ir lētākas gan studijas, gan sadzīve. Vienvakar viņi sarīkoja riktīgu ballīti, un bēda tāda, ka mūsu guļamistabas siena ir kopēja ar viņu viesistabu un mūziku dzird ļoti labi, neskatoties uz to, ka tā ir vecā māja ar biezajām sienām. Cietos, cietos, kamēr man apnika, cēlos un gāju zvanīt pie viņu durvīm. Bet viss beidzās labi, sarunājām, viņi izgāja tusēt kaut kur tālāk," viņa stāsta. "Pašvaldības policiju saucu vienreiz, kad pretējā mājā ārzemju studenti sarīkoja studiju sākuma (pieļauju) ballīti. "Muzons" pa visu pagalmu, uz balkona pīpē, skaļi smejas. Neizturēju, aizskrēju uz to pagalmu, bet durvīm bija kodu atslēga, un sakliegt no balkona nevarēja, jo sēta un citas mājas pagalms bija priekšā. Zvanīju pašvaldības policijai, un pēc kāda brīža viņi apklusa."
Jau krietni sāpīgāks un komplicētāks stāsts ir Robertam no Līčiem, kuram blakus esošajā kāpņu telpā kādā dzīvoklī mitinās sieviete ar psihiskiem traucējumiem. Šo situāciju Roberts risina jau kopš 2019. gada un stāsta, ka periodi bijuši dažādi. Kādu laiku sieviete uzvedas normāli, bet tad – pēkšņi pulksten 4 no rīta tiek iztraucēts tuvāko kaimiņu naktsmiers, jo viņa aizsmakušā un rupjā balsī sāk bļaut. Un bļauj ne tikai savā dzīvoklī, bet arī uz balkona. Un tas nav viss, regulāri tiek dauzīti radiatori. Rupjos vārdos apsaukāti kaimiņi un viņu bērni, vainoti arī pašas galvā sacerētās zādzībās, ar karstu ūdeni aplietas kāpnes, bet uz balkona – dedzināti atkritumi un arī vecas drēbes. Sākumā situāciju Roberts mēģināja risināt ar apsaimniekotāja un pašvaldības sociālā dienesta palīdzību, taču atbilde – psihiski slimu cilvēku bez viņa paša piekrišanas vai radinieku piekrišanas slimnīcā ievietot nevar cilvēktiesību dēļ. Taču radinieku, pie kuriem šajā jautājumā vērsties, sievietei nav. Roberts centies arī savākt kaimiņu parakstus, lai vērstos pašvaldībā ar prasību palīdzēt situācijas risināšanā. "Ar to arī gāja grūti. Šī māja ir kopš 1973. gada, un puse pensionāru te arī kopā dzīvojuši, pazinuši viņu arī tad, kad kādreiz vēl bija normāla."
Turpinājumā:
- Kā mainījās Roberta situācija?
- Kad vērsties policijā?
- Kad vērsties pie apsaimniekotāja?
- Kad nepieciešams jurists?
- Un kā punkts uz "i" – kādēļ auto stāvvietas nemaz nedrīkst tirgot?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
