"Labi atceros, kā viņš mani te atveda pirmoreiz," Sireta Kivistika stāsta, kā pirms astoņiem gadiem viņas vīrs Joels Pihja sievieti aizvedis gandrīz līdz Igaunijas austrumu robežai. "Šī vieta bija pašā nomalē, brauciens pa grants ceļu ilga veselu mūžību!"
Sireta un Joels iepazinās pirms desmit gadiem. Jau toreiz vīrietis runājis par savu sapni – savu pleķīti zemes. Pēc vairākiem gadiem viņš pamanīja kādu lauku māju.
Vieta bija nolaista – šķūnis, klēts un pirts bija uz sabrukšanas robežas –, taču laulātos uz visiem laikiem apbūra plašums un savrupība. Lēmuma pieņemšanu vieglāku padarīja tas, ka dzīvojamā ēka iekšā izskatījās visnotaļ pieklājīgi.
Kopš tā brīža visas vasaras viņi pavada laukos. Apstākļi, maigi izsakoties, bija askētiski: nepieciešamības gadījumā gulēja teltī, pagaidu tualeti ierīkoja aiz uz ātru roku sameistarotas sētas un turp devās, bruņojušies ar karsta ūdens krūku vienā rokā, bet auksta ūdens spaini otrā. Maltītes gatavoja zem klajas debess uz grila. Bija svarīgi izdarīt pēc iespējas vairāk.
Pirmajos gados nācās ne tik daudz būvēt vai remontēt, cik nojaukt. Tika izrakta aka, iekopts dīķis, izlīdzināta zeme, sakopta apkārtne.
Trīs, četrus gadus pēc īpašuma iegādes ģimenē ienāca bērns, vajadzēja aizdomāties par mazuļa vajadzībām, kā arī sākās pirts būvniecība.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
