Vienlaikus nevar būt ātri, lēti, kvalitatīvi. Kā Šteini divu gadu laikā māju cēla

Par to, ka Šteinu ģimenei reiz būs sava māja, lielu šaubu nebija. Rihards privātmājā bija uzaudzis un ar to, kāda dzīve ir daudzdzīvokļu namos, iepazinās tikai studiju laikos. "Viņam tas, ka kādreiz būs sava māja, bija absolūti pašsaprotami. Tas vienmēr bija mērķis, uz kuru iet," stāsta Lote. Arī viņai ideja par savu māju it nemaz nešķita peļama. Galvenokārt tādēļ, ka sava māja nozīmē arī savu pagalmu, kas ir neatsverams ieguvums, ja ģimenē ir bērni un suns.

Lote gan atzīst, ka mājas būvniecības viņas plānā nebija. "Es vīru bīdīju uz to, ka mēs varētu pirkt jau gatavu māju, jo esmu augusi celtnieku ģimenē, un, kā zināms, kurpnieka kurpes nekad nav salabotas," viņa smejas. "Man jau ir 30, un mans tētis aizvien ceļ māju! Es ļoti gribēju no tā izvairīties. Dažas mājas Cēsīs mēs apbraukājām, taču neviena no tām īsti neuzrunāja, un vīram bija bail no zemūdens akmeņiem, jo, kad māju ceļ kāds cits, neviens nezina, kas tur ir iekšā un kā viss ir izdarīts. Īpaši, ja tā celta ar domu, ka visu mūžu tur nedzīvosi un jebkurā brīdī varēsi pārdot," Lote skaidro.

Tā pamazām, pamazām Rihards pierunāja Loti ielaisties pilnīgi nezināmā un trakā piedzīvojumā – savas mājas būvniecībā no nulles. "Viņš teica, ka par visu, visu, visu parūpēsies! Un es piekritu iet to grūto ceļu," Lote smejas.