'Latviju viņi mīl' – ģimenes ceļojums Ukrainā, kad gaisa trauksme skan katru dienu  (1)

Kā jau iepriekšējā rakstā uzzinājāt, mēs, “Četri ceļo gardi”, pilnā sastāvā bijām Ukrainā un sagaidījām tur Jauno gadu. Paspējām arī apceļot šo brīnišķīgo valsti un iepazīt drosmīgos, laipnos un ļoti patiesos šejienes cilvēkus. (Pirmo stāsta daļu par ceļojumu Ukrainā vari lasīt šeit.)

Kad otrās dienas vakarā sarunājāmies mūsu naktsmītnē “Mafa Hotel Polyanytsya”, pieķērām sevi pie domas: lai gan te esam tikai otro dienu, piedzīvots jau ir tik daudz – it kā šeit būtu jau nedēļu. Izrādās, viesnīcu pārvalda kungs, kurš dzimis Ļvivā, bet kādu brīdi padzīvojis arī Latvijā un palīdzējis radīt daudzas latviešu iemīļotas ēstuves.

Tāda ir šī valsts. Esam te iejutušies kā savējie, un pat tas, ka pulksten 9 no rīta ir gaisa trauksme un auro sirēnas un mūsu “Airraid” aplikācija, īsti paniku vairs neraisa. Tikai paskatāmies attiecīgajos “Telegram” kanālos – ierastais “MiG” no orku puses pacelts gaisā vai tomēr kādi “lidojošie mopēdi”. Tāda ir rutīna katru dienu. Pie tā noteikti nevar pierast, bet var sadzīvot.

Otrajā dienā realizējam ideju aizbraukt uz Ivanofrankivsku. Mums ir rezervēts auto kompānijā “Alin”, kuras darbinieki ir visai pārsteigti, ka pie viņiem ieradušies tūristi. Līdz karam uzņēmumam bija 50 auto un filiāle pat Krakovā, šobrīd nedaudz mazāk un viss tikai Ļvivā un Kijivā. Līdz nomai mūs aizgādā “Bolt” taksometrs, cena par 25 minūšu braucienu jaunā “Passat” jeb biznesa klasē – 3,90 eiro.

Turpinot par saziņas valodu šeit: kad taksistam jautājam, kā komunicēsim, viņš bez domāšanas atbild, ka ukrainiski un “a little bit of English” (nedaudz arī angliski – red.). Varam aizmist, ka šeit ar atplestām rokām gaidīs kādu krieviski runājošo. Vakarā viesnīcā “Poļanica” tie, kas nezina angliski, pāriet uz krievu valodu, lai vienkārši varētu vairāk parunāties. Bet, kad pēc tam pastaigājamies un redzam mūsu izpratnē ķekatniekus (bērnus, kas Ziemassvētku laikā staigā pa mājām un kafejnīcām kostīmos un dzied), uzrunājam sievieti ap 50 gadiem, lai pajautātu, kas tā par tradīciju. Angliski viņa saprot ne visai labi, mēs toties saprotam, bet ne īpaši labi runājam ukraiņu valodā. Tā arī saruna neizdodas. Domāju – jo ilgāk okupanti darīs to, ko dara, jo lielāks naids un austrumu ļaunā kaimiņa noliegšana turpināsies.

Ukraiņu valoda nav grūta, un pašlaik jau ir tā, ka, braucot auto, klausāmies ziņas un saprotam gandrīz visu. Ja tiešām redz, ka neesat rasists, un to delikāti paskaidrojat, tad var runāt krieviski. Bet Latviju viņi tiešām mīl, saka paldies mūsu valstij, un viss nonāk līdz asarām abās pusēs.

Atgriežoties pie ceļošanas: par 80 eiro uz trim dienām tiekam pie ļoti svaiga “Suzuki Vitara”. Ir gan pamatīga drošības nauda, bet šajos apstākļos tas ir normāli. Pārsteidz, cik ļoti daudz te tiek būvēts, – Ļvivā ir daudzas jaunas augstceltnes un dzīvojamie rajoni tiek būvēti no nulles. Bet vēl nedaudz par auto tēmu. Izrādās, ka Ukrainā auto nav jāveic ikgadējā tehniskā apskate. Otrs – ir ļoti daudz fotoradaru, bet sods ap četriem eiro pārkāpumam līdz 20 km/h. Pilsētā atļautais ātrums ir 50 km/h, bet visi brauc uz 70 km/h, un uz šosejas neviens zem 110 km/h laikam nelaiž. Kopumā tāds neliels haoss, bet visi kaut kā sadzīvo un tiek galā. Un ir viena lieta, kas man skauž, – iespēja tonēt sānu stiklus pilnībā, to te dara gandrīz katrs otrais.

Ja pirmajā dienā labie ceļi šķita kā sakritība, tad tagad saprotam, ka nav vis. Pagaidām posmā Ļviva–Bukovela neesam sajutuši slikta ceļa posmu, kas būtu garāks par pārdesmit metriem. Pat pilsētās viss ir vairāk nekā pieklājīgi.

Nepilnās divās stundās aizlīkumojam līdz Ivanofrankivskai. Pa ceļam pārsteidz tie plašumi un tas, ka katrs zemes pleķītis apstrādāts. Nav te krūmu vai aizlaistu zemju. Viss uzarts, sasēts vai sadīdzis. Skaties uz abām pusēm – līdz horizontam tikai apstrādāti lauki, bet pa vidu pa kādai rūpnīcai vai elektrostacijai. Arī mazie ciematiņi akurāti un sakopti. Ļoti daudz krāšņu un iespaidīgu baznīcu, arī nesen būvētu. Uz ceļiem gan ir daudz posteņu, mēs gan apstādināti netiekam.

Atzīšos, arī man bija tāda neliela ziņkāre: vai ir tā, kā raksta dažos “Telegram” kanālos, ka Ukrainā visas kapsētas pilnas ar jaunām kapu vietām. Gadījās šajā posmā braukt gar daudzām kapsētām, un Ukrainā pieņemts uz karavīra kapa iespraust Ukrainas karogu, bet nevienā vietā neredzējām vairāk par pāris karogiem. Jā, karavīri iet bojā un kara gaisotne te ir.

Iebraucām Ivanofrankivskā, un, kad vecpilsētas sirdī nolikām auto (autostāvvieta maksāja eiro stundā), virs galvām lidoja un trenējās iznīcinātāji, kas noteikti nav patīkamas skaņas. Tāpat pilsētas gājēju iela ir pārpildīta ar kritušo karavīru portretiem, šeit ir izvietota piemiņas aleja, un tur redzi, ka daudzi ir krietni jaunāki par tevi un okupantu dēļ ir krituši arī posmā no 2014. līdz 2022. gadam. Pārņem ļoti dīvaina sajūta. It kā ej pa ielu, skaties skaistos skatus, redzi, kā cilvēki mēģina dzīvot parasto dzīvi, bet apzinies, ka tu taču nezini, kurā brīdī te kaut kas var nogāzties. Te arī atjauno vēsturiskās ēkas, būvē kaut ko jaunu, spēlē ielu muzikanti, ir tikko atvērtas jaunas neparasta dizaina kafejnīcas. Un visam pa vidu – bērni, kas vienkārši mēģina izdzīvot bērnību.

Mēs izstaigājām šīs vēsturiskās pilsētas centru, nopirkām vēl tradicionālo “višivankas” krekliņu un sapratām, ka laikam ilgāk te nebūs ko darīt. Brauksim uz kalniem – uz Bukovelu! Labi, ne pašu Bukovelu, bet Poļanicu, kas ir pāris kilometru pirms slavenās Bukovelas, bet tāpat Karpatos. Vienkārši Bukovelā ir tiešām dārgas naktsmītnes, bet mūsu ukraiņu draugi iesaka palikt tieši mazajos ciematos, un par to viņiem liels paldies. Vēl viena lieta, kas silda sirdi Ivanofrankivskā, ir viņu tradicionālās krāsas – sarkanbaltsarkanas. Turklāt tādās proporcijās kā mūsu karogā. Un tādā krāsā te nokrāsots viss sabiedriskais transports.

Ukrainā pa dienu ir +10 grādi, bet kalnos ir nedaudz sniega, arī melnais ledus. Ceļš ir ar pamatīgiem serpentīniem, žēl, ka braucam pa tumsu. Bet, kad tiekam līdz šejienei, aizraujas elpa no skatiem. Jau naktī un tumsā. No rīta būs pamatīgs pārsteigums!

Jau minējām, ka paliekam viesnīcā “Mafa”, kur mūs sveicina ar “Labsvakars!”. Kā izrādās, čalis (nu labi, kungs labākajos gados) lieliska zina, kas ir Latvija, un beigās atzīstas, ka pie mums dzīvojis ilgi un dikti. Mums ļoti bieži gadās, ka nejaušās tikšanās ir tās labākās. Viesnīcai ir savs restorāns – ēdam tradicionālos ēdienus un reabilitējamies pēc vakardienas, jo ēdiens nav trekns, bet pamatīgs. Izcili garšīgs, bet tāds kārtīgs. Labāku vārdu par “pamatīgs” izdomāt nevaru.

Ēdam maksimāli tradicionāli, piemēram, burgeru “Karpatu” vai “Gucuļu gaumē” (kotlete starp divām kartupeļu pankūkām). Atkal par visiem četriem samaksājam tikai 30 eiro. Par dubulto numuriņu ar iekļautām brokastīm viesnīcā kalnos samaksājām tikai 42 eiro. Apmēram stundu norunājām ar mūsu latviešu pārvaldnieku un uzzinājām, ka pirms kara šeit bija arābu šeihu kūrorts, jo viņiem te tik ļoti patika, ka mēdza dzīvot mēnešiem.

Emocijas un redzētais noteikti atkal nedos iespēju ātri aizmigt, bet rīt jau atkal dosimies tālāk! “Slava Ukraine! Heroyam Slava!”