Redzot košos tērpus un dejotāju stalto stāju tautas deju koncertos, kuram gan negribas izmēģināt jauno hobiju? Tomēr nākas saskarties ar skarbo realitāti, kas nemaz nav tik rožaina, kā, iespējams, likās. Noberztas kājas, aizņemtas nedēļas nogales, fiziski smagi mēģinājumi ir tikai daļa no grūtībām, ar kurām jārēķinās, ja uzsāc dejot tautas dejas.
Dziesmu un deju svētki kā olimpiskās spēles
Aija Daugele, kura pārvalda Daugavpils valstspilsētas un Augšdaugavas novada deju kolektīvus, novērojusi jau iepriekš pieminēto tendenci: "Pēc Dziesmu svētkiem mums ir neliela pauzīte, dejotāju kļuvis mazāk." Šāda parādība laikam vairāk novērojama lauku un ciematu kolektīvos, kur cilvēku nav tik daudz, tomēr uz svētkiem jau "nolasīšoties".
Dziesmu svētkus viņa salīdzina ar olimpiskajām spēlēm: "Ik pēc pieciem gadiem dejotāji saņemas, pēc trešā gada mums ir pilni sastāvi." Tieši pateicoties svētkiem, tradīcija ir saglabājama, jo gan kolektīvi, gan dejotāji paliek mazākumā: "Vismaz Latgales pusē mums šobrīd ir tā problēma."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
