Ukraiņu bērni ir vairāk pieauguši. Latvieši par ceļojumu kara laikā

Bijām nedaudz pārrēķinājušies ar dienu skaitu, un tā nu mums līdz Jaunā gada sagaidīšanai Ļvivā ir viena brīva diena, kurai mums īsti nav nekāda plāna. To veltām pilsētai, kas mūs uzrunāja ar bildēm, kuras atrodamas "Google", un kura nav tālāk par divu stundu braucienu no Ļvivas, jo rīt mums tur jāatdod auto, bet pēc tam jau domāsim, vai vēl virzāmies tālāk, vai arī ar nedēļu būs pieticis nelielam Ukrainas piedzīvojumam, lai gribētos te atkal ātrāk atgriezties. Varētu doties atkal uz kalniem pie gucuļiem, bet to atstāsim brīdim, kad te viss būs zaļš un varēs iet pārgājienos.

Kamēr atvadāmies no mūsu foršajām jaunajām paziņām – latviešu ukraiņa Sergeja, kurš pieskata "Mafa Hotel Polyanytsya", un viņa sievas Miroslavas –, sāk skanēt gaisa trauksme. Tas jau rītos ir ierasts. Šoreiz vienkārši pacelti "MiG", tātad bez panikas.

Sēžamies mūsu "Suzuki Vitara" un dodamies līkumot pa Karpatu serpentīniem virzienā uz Ivanofrankivsku. Joprojām turpinām kaifot par kalnu skatiem, līdz nonākam pie pilsētiņas Jaremčukas, kas ir pirmie vārti uz Karpatiem. Te ir iespaidīgs ūdenskritums, kuram paskrienam garām, bet tāpat apstājamies pilsētā. Tā kā ir sestdiena, ļoti daudz cilvēku ar bērniem vienkārši pastaigājas, ir mazais Ziemassvētku tirdziņš. Mēs ieraugām puisi, kurš no maza čana (čans ir ukraiņu versija mūsu pirts baļļai – liels metāla katls, kurš tiek kurināts ar malku, un tu kā tāds krabis vāries tādā) tirgo karstvīnu gan ar grādiem, gan bez. 400 mililitru glāze izmaksā divus eiro.

Puisis angliski nerunā, tāpēc jauktā ukraiņu–krievu valodā sākam sazināties. Viņš izstāsta, ka ir no Kremenčukas un redzējis brīdi, kad orki tur trāpīja tirdzniecības centram, tāpēc šobrīd pārcēlies uz šejieni. Neesmu pārliecināts, vai viņam vispār ir 18 gadu. Bet ukraiņu bērni jau no pieciem gadiem šķiet daudz dzīves gudrāki un vairāk pieauguši, nekā viņiem vajadzētu šajā vecumā būt. Atkal parunājam par algām un cenu salīdzinājumu, bet no viņa nevienā brīdī nejūt žēlošanos, drīzāk – darīšu vairāk, lai dzīvotu labāk.

Atļaušos ar manas lieliskās sievas atļauju ielikt vienu salīdzinājumu – Ukrainas kalni un zeme ir kā ukraiņu sieviešu krūtis: lielas, "pufīgas" un tādas, ka visu laiku gribas uz tām lūrēt. Vakarā apskatot bildes, saprotu, ka šodien esam daudz lūrējuši arī uz baznīcām – tās ir koka, metāla, lielas, mazas utt.

Braucam tālāk, un mūsu mērķis ir apstāties visās pilsētās un ciematos pa ceļam līdz Truskavecai. Pirmā lielā pietura – Kaluša. Jā, no šejienes ir Eirovīzijas uzvarētāji "Kalush Orchestrа", bet pilsētai vajadzētu piedomāt par to, kā vairāk to visu sasaistīt. Mēs tiešām gribējām nopirkt to rozā cepuri, bet nekā tāda te nemanījām. Vispār šo dienu pavadījām, vazājoties pa tirgiem, – jo Ukrainai piestāv šīs vietas. Bulciņpauzē mīlīgā tirgus kafejnīcā dabūjām milzīgu pildītu kruasānu zem diviem eiro, trīsreiz lielākas pekanriekstu maizītes nekā Latvijā par 60 centiem.

Vienā brīdī saprotam, ka norullēti jau kādi 400 līdz 450 kilometri, bet vēl neesam pildījuši degvielu. Degvielas cena šeit atšķiras dažādās vietās un ir no 1,20 līdz 1,35 eiro par 95. markas benzīnu. Ir arī 92. markas benzīns, kas pie mums jau ir sen neredzēts brīnums. Te teju visur arī bāku uzpilda jūsu vietā. Par trīs dienu izklaidēm pagaidām samaksājam 30 eiro. Ukrainā kaut kā ļoti viegli braukt, var dienā tos 300 kilometrus nobraukt pāris stundās.

Ukrainā ir nereāli daudz ārvalstu kompāniju, kā arī pašu ukraiņu ražotņu. Milzīgas rūpnīcas kilometru garumā. Daudzas no tām uzbūvētas pēdējo divu gadu laikā.

Vēl ir pietiekami gaišs, tāpēc iebraucam apskatīt pilsētu Striji. Ļoti godīgi ripojam līdz centrālajam laukumam, kad aizmugurē ieslēdzas bākugunis un ir 20 metrus gara mežonīga pakaļdzīšanās.

Apstājamies. Pienāk vīrietis ar automātu rokās un "bodycam" (ķermeņa videokamera – red.). Mēs nesaprotam, ko esam izdarījuši. Viņš nerunā ne angliski, ne krieviski, bet saprotu, ka it kā esam bez pagrieziena rādīšanas no apļa izbraukuši. Prasa visus dokumentus. Iedodam. Pienāk otrs policists un vaicā, vai mums ir vīza. Kad saprot, ka vīza mums nav vajadzīga, prasa OCTA papīrus. Iedodam, bet polises termiņš vakar beidzies. Ātri rakstu "Alin" auto nomai, kas momentā nosūta jauno. Policisti nedaudz apjukuši, un es jau redzu, ka ar pieciem eiro pietiktu, bet nekad mūžā neesmu devis kukuļus. Prasām, kāds sods, – maksāsim. Kopā 500 grivnas jeb 12,5 eiro, un prasa, vai varēsim pārmest uz karti. Sakām, ka tādas iespējas mums nav. Varam ar karti vai pārskaitīt. Viņiem palika tik žēlīgas acis par to, ka nav sanācis, kā grib. Atdeva dokumentus un palaida. Šī ir padomju laika palieka – te ir korupcija.

Strijā esot, mēs saprotam, ka visās Ukrainas pilsētās ir tāda burbuļošana un cilvēku daudzums, kāds nav pie mums Latvijā. Viņiem Strijā ir tādas rūpnīcas, kas pat kilometriem tālu redzamas. Tirgus te gandrīz jebkur strādā līdz pulksten 17 un ir tāds, ka cilvēki viens otram netiek garām.

Pēdējā posmā līdz Truskavecai izbaudām skatus ar saulrietu un skaistajiem ceļiem, kas ir taisni, taču ar ļoti lieliem slīpumiem. Karpati tepat blakus vien ir – taisnā līnijā līdz Bukovelai tālu nav, bet mēs apbraucām to visu pa otru pusi, jo, pat ja tur ir ceļi, tie ir kalnu un ar serpentīniem, un mēs būtu braukuši līdz vēlam vakaram. Atkal pārsteidz, ka starp 95 procentiem ļoti jaunu auto un pieciem procentiem padomju laika autobūves brīnumu ir arī pa kādam zirga pajūgam.

Truskaveca ir kūrorta pilsēta ar termālajiem minerālūdeņiem. Ļoti atgādina Karlovi Vari. Pat arhitektūra līdzīga, jo šī pilsēta arī bijusi Austroungārijas impērijas sastāvā. Ar pirmo piegājienu neatrodam viesnīcu. Ar otro arī. It kā kaut kur tepat, bet mulsina tirgus pa vidu. Labi, gan jau vēlāk. Iesim sākumā padzert minerālos ūdeņus.

Ieraugām paviljonu, kur var dabūt minerālo ūdeni no krāniem, bet viss nav tik vienkārši. Katram krānam ir pielikts karšu terminālis: ja gribi ūdentiņu, tad maksā. Kaut ko tādu iedomāties nevarējām. Tā kā, lai tiktu pie speciālās krūzītes, no kuras padzerties, ir gara rinda, paliekam bez šīm ūdens garšām. Ūdeņiem, starp citu, ir interesanti nosaukumi, piemēram, "Naftīgais" un "Broņislava".

Izejam vēl milzīgu līkumu pa gājēju ielām, te visur pilns ar cilvēkiem. Tētis kā dāvanu manai mammai pasūtījis Ukrainas lakatu – tieši viena omīte te tādus tirgo. Protams, krieviski nerunājam, viņa ukrainiski paskaidro, ka visus moskaļus vajadzētu norakt. Viņai ir vismaz kādi 75 gadi, bet tāds patriotisms, ka brauktu karot.

Iedzeram vēl kaņepju kafiju un dodamies meklēt viesnīcu. Izrādās, ka "SPA Villa Jasmin" atrodas tirgū. Jā, tirgus centrā un ar visām procedūrām. Par nakti – 40 eiro. Vakariņas dabūjam blakus krodziņā "Stara Brovarnia". Onkulis tur tādā stresā, ka no citas valsts atbraukuši, ka visu sajauc: atnes ne to, ne tādā secībā, gaļu bez piedevām, piedevas pēc tam, zupas pēdējās, toties sauso augļu uzlējums – kā kādreiz skolās, ļoti garšīgs. Arī pārējais ēdiens garšīgs. Mums vienā brīdī viss galds nokrāmēts un izskatās gluži kā lauku viesībās. Rēķins par visu – 37 eiro. Pagaidām neesam mācējuši iztērēt vairāk nekā 40 eiro par vakariņām Ukrainā. Bet esam centušies.

Ļoti gribam apskatīties, kādas cenas ir viņu standarta veikalos. Esot te, jau esam pamanījuši, ka ukraiņi mīl zivis – īpaši žāvētas un marinētas. To ir vairāk nekā gaļas. Cenas par kādiem 20 procentiem zemākas nekā Latvijā, daži produkti maksā līdzvērtīgi, ir arī kas krietni lētākas. Labi, ka uz Latviju nebraucam ar auto, citādi būtu šo to iepirkuši, lai gan uz robežas poļi ļoti rūpīgi skatoties, ko drīkst izvest.

Kopumā šīs dienas sajūtas – gluži kā ciemotos pie radiem laukos. Bet jau rīt dosimies uz Ļvivu un mierīgi sagaidīsim Jauno gadu!