"Un baisākā apziņa ir tā, ka tu tiešām pierodi pie gaisa trauksmēm," stāsta latvieši un bloga autori "Četri ceļo gardi", kas uz Ukrainu devās pagājušā gada beigās un tur sagaidīja arī Jauno gadu. Piecu dienu laikā viņi paspēja iepazīt ne tikai pilsētas un dabu, bet arī cilvēku sirds siltumu.
Patiesībā, kad to rakstījām, bijām jau nonākuši Polijas pusē Ļubļinā un tikko atnākuši no pastaigas vecpilsētā, kur paēdām gardus burgerus. Ejot no autoostas uz viesnīcu, piesmeļot zābakus ar sniega putru, mēs sapratām, cik patiesi laimīgi esam – dzīvojot tādu dzīvi, ka katru brīdi nav nepieciešams domāt par to, kur kas var nogāzties. Nav ik pa laikam jāčeko "Telegram", lai redzētu, kāpēc skan gaisa trauksme, – vai tikai orku "MiG" trenējas (un tas to dara kādas divas trīs reizes dienā, katru reizi skanot sirēnām), vai arī tiešām lido "šahedi" un raķetes un jāmeklē, kur paslēpties.
Mēs piecu dienu laikā bijām tik ļoti pieraduši pie tās dzīves, ka visu laiku ir kara sajūta, kas Ukrainā pašlaik ir jaunais normālais, ka pagāja vairākas dienas, pirms pieradām pie vecā normālā.
Ja godīgi, Ļvivā jutāmies drošāk nekā pirms gada Berlīnē, kur arī sagaidījām Jauno gadu, jo tur trakoja imigranti, mēģināja piekaut policiju, dedzināja auto, šāva petardes un raķetes, kur vien pagadās. Ukraiņi vienkārši ir tik lieliska tauta, ka, esot viņiem blakus, iestājas tāds miers, kuru īsti nevar aprakstīt. Tāda izcili patiesa un sirdssilta tauta. Mēs Ukrainā bijām tikai piecas dienas, lai gan plānojām pabūt arī Kijivā, bet, kad sapratām, ka viena diena Kijivā mums prasīs divas dienas, lai nokļūtu tur un pēc tam atpakaļ uz Varšavu, izlēmām, ka mēs brauksim vēl, bet tikai uz Kijivu.
Un baisākā apziņa ir tā, ka tu tiešām pierodi pie gaisa trauksmēm. Labi, mēs ne reizi nedzirdējām sprādzienus, bet mūsu pēdējā naktī pie Ļvivas orki iznīcināja nacionālā varoņa muzeju un universitāti. Kāpēc? Laikam jau tur blakus vienkārši nav pretgaisa aizsardzības un tā ir vieglāk.
Labi, emocijas un pārdomas liekam malā un nedaudz parunājam par to, kā mēs sagaidījām Jauno gadu Ļvivā. Iepriekšējo nakti bijām Truskavecā, un piedzīvojumus tur varat lasīt iepriekšējā daļā, bet arī tur naktī mūs uz brīdi pamodināja gaisa trauksme.
Vēl gribu iestarpināt mazu piebildi: mūsu Kārlis pateica, ka sievu sev meklēs Ukrainā, jo te visas meitenes un sievietes esot ļoti skaistas. Vēl kādi seši gadiņi gan jāpaciešas, un tad jau droši!
Truskaveca ir tikai pusotras stundas jeb 80 kilometru attālumā no Ļvivas, bet arī šeit pa ceļam no nulles būvē jaunus tiltus. Un jauno māju rajoni ir tikpat milzīgi kā mūsu Mārupe. Redzamas daudzas lauksaimniecības nozaru saimniecības, pamatā visiem ir moderna Rietumu tehnika, bet, kā jau iepriekšējās daļās minējām, te mēdz arī ar zirgiem braukt.
Ceļi joprojām izcili, un kilometrus tinam viegli. Tā kā ir Vecgada diena, ukraiņi ir sapucējušies. Vecākā paaudze dodas uz baznīcu – uz rīta dievkalpojumu. Jā, baznīcas te sabūvētas lielā daudzumā. Pa ceļam arī vairākas milzīgas saules elektrostaciju "fermas". Ja kāds grib iestāstīt, ka ukraiņi ir atpalikuši, pietiek paskatīties mūsu bildes, lai pierādītu pretējo.
Esot ceļā, pirmo reizi dienā telefona aplikācijā sāk aurot gaisa trauksme. Atkal tikai "MiG". Iebraucot Ļvivā, pārsteidz jaunie projekti – daudz iespaidīgāki nekā mums Rīgā. Un nav tā, ka kara apstākļos viss apstājies, būvniecība te turpinās.
Esam rezervējuši, var teikt, vienīgo mūsu budžeta (zem 80 eiro) numuriņu pilsētas centrā – viesnīcā "Kaiser Econom", kas ir ebreju rajonā. Pie sevis nosmejamies, ka pērn Berlīnē Jaungadu sagaidījām turku rajonā un gads bija krāšņs un visādām lietām pārbagāts. Šogad, ja jau sagaidījām ebreju rajonā, gadam vajadzētu būt bagātīgam un naudīgam, lai varam vēl pāris mūsu trako ideju īstenot.
Numuriņš tur tik maziņš, ka mēs četratā knapi satilpstam, bet vismaz tā ir kārtīga mūra ēka un trauksmes gadījumā ir iespēja aiziet aiz otras sienas. Jā, un vēl pirmais stāvs. Blakus arī it kā nav nekas, pēc orku domām, stratēģisks. Nu labi, smukā Ļvivas opera ir 200 metru attālumā. Jo viņiem jau patīk šaut nevis pa karabāzēm, bet kultūras vērtībām.
Tā kā neesam ēduši brokastis, ejam iekšā vienā no vairākām "bulkotavām"– par visu kopā kādi seši eiro. Te visur ir ģeneratori – gan vienkāršā "bulkotavā", gan blakus ekskluzīvā dārglietu veikalā. Mums vēl jāatdod mūsu "Suzuki" džipiņš "Alin" nomai. Kad aizdzenam auto, mūs sagaida mierīgs ukraiņu puisis. Mēs diezgan bezkaunīgi uzreiz pajautājam, kur atlidoja 29.12., uz ko viņš atbild, ka tepat nepilna kilometra attālumā pats redzējis šos "šahedus" savām acīm, pirms tie sāka nāves lidojumu uz skolu un dzīvojamo māju. Sarunājam, ka uzturēsim kontaktus, un viņš vēl nosaka, ka ar kolēģi sprieduši, ka tik trakus ārzemniekus redz pirmoreiz, jo bija domājuši, ka mēs otrajā dienā, pēc lielākā orku trieciena, atdosim auto un brauksim prom.
Izsaucam "Bolt" taksometru – brauksim uz Ļvivas akvaparku "ПЛЯЖ", kas ir piecu minūšu attālumā no šejienes. Cena par braucienu – 1,5 eiro. Šajā jaunajā rajonā ir arī paliels un tikko uzbūvēts zinātnes centrs. Blakus top milzīgs bērnu izklaides centrs.
Akvaparks mums četriem izmaksā 30 eiro uz divām stundām, ar iekļautu spa zonu. Lai gan bildes jau bijām redzējuši, iekšā viss pārsteidz vēl vairāk. "Wow!" Milzīgs, olimpiskajiem standartiem atbilstošs peldbaseins un trīs baseini akvaparkam. Ar vismaz septiņām caurulēm. Vairākas no tām vismaz 150 metrus garas. Viss labi uzturēts, nekur nekas garām netek. Ļoti uzmanīgi glābēji, visam seko līdzi. Tad sāk skanēt atkārtotā trauksme, kas nozīmē, ka nu gan vajadzētu mukt pazemē. Pie mums pienāk kāds no personāla un saka – ja vēlaties, ejam patvertnē. Bet varam arī palikt iekšā. Ukraiņi paliek, un mēs arī. "MiG" ir izšāvis divas raķetes uz Dņipro, drīz arī beidzas gaisa trauksme.
Izsaucam atkal taksometru, jo jātiek uz viesnīcas pusi. Šoreiz paņemam biznesa klasi, atbrauc "Tesla 3", un 20 minūšu brauciens mums izmaksā 3,40 eiro. Kaut kur biju dzirdējis, ka obligāti vajag apskatīties Zinātnieku namu. Tur arī taksometrs pietur. Iekšā mums aizsitas elpa no tā, ko redzam: kaut kas līdzīgs ir "Karlovy Vary" jeb Ķeizara spa. Šis ir150 gadus vecs bijušais vecais kazino, te filmētas daudzas filmas. Un te obligāti jāuzņem bilde uz kāpnēm.
Pēc kartes saprotam, ka līdz vecpilsētas centram ir 20 minūtes. Labi, iesim ar kājām, jo galu galā ir +11 grādi. Tiekam līdz Ļvivas operai, un tur viss laukums pilns ar cilvēkiem. Pa ceļam aizkustina vairāki skati, kad vecāki palaiž savus dēlus uz karu. Jā, puiši pilnā formā, ar degošām acīm. Vecāki arī turas. Daudzi ielu muzikanti. Jā, kara apstākļos cilvēki arī (mēģina) priecāties. Jo tu tiešām nekad nezini, kas būs nākamajā sekundē.
Operā arī ir pasākums, tam gan jābeidzas agri, jo pusnaktī sākas komandantstunda. Mēs visu dienu īsti neko neesam ēduši, tāpēc ejam kaut ko neparastu sameklēt. Tieši tāpēc Dārtai Karolīnai bildē pie operas arī tādas skumjas acis: vecāki vazājas riņķī, bet ēst neved. Mēs jau teicām, ka Ļvivā ir visvairāk ēstuvju uz cilvēku skaitu Eiropā? Un te neatradīsi vienkāršu ēstuvi – katra ir ar savu odziņu. Pa ceļam uz rātslaukumu ir arī krāmu un rokdarbu tirdziņš. Dita jau no pirmās dienas jūsmoja par viņu tradicionālajām biezās ādas somiņām, tāpēc piestājam un tādu nopērkam. Jaunā, smukā pārdevēja arī ir izbrīnīta, ko šeit dara tūristi. Tāda somiņa jebkur citur maksā vairāk nekā 150 eiro, šeit zem 50.
Ejam uz centrālo laukumu un tur esam pamanījuši restorānu "Krevetka", kur viss ir par un ap garnelēm un jūras veltēm. Dabūjam pēdējo galdiņu. Oficiante ir ļoti pārsteigta, izdzirdot, no kurienes esam. Arī viņai sariešas asaras acīs, ka esam atbraukuši šeit, jo tas tiešām iedvesmojot viņus turēties. Baudām nereāli gardas un lielas porcijas ar garneļu ēdieniem, kopā samaksājam 35 eiro. Mēs joprojām neesam varējuši nevienā vietā Ukrainā apēst vairāk par 40 eiro.
Ieejam vēl vairākos suvenīru veikaliņos, sapērkam kapučjakas un citas lietas: cik nu varam iebāzt atlikušajā vietā koferī. Tādā ziņā ceļošana bez auto ļoti disciplinē.
Viss centrs kūsā no dzīvības – nevar gandrīz izspraukties cauri, bet vietējie mums saka, ka tas vēl ir ļoti maz. Parasti esot vairāk bijis. Pirms diviem gadiem... Bet būs vēl vairāk – mēs zinām un ticam! Atkal gar operu aizejam līdz viesnīcai, ieskrienam vēl pārtikas veikaliņā, lai nopirktu kādu gardumu Jaunā gada sagaidīšanai.
Ieejam viesnīcā, un, kad gandrīz jau jāiet uz vakariņu vietu, sākas trauksme. It kā tikai "MiG", bet šoreiz nav lielas pārliecības, vai tiešām jāiet. Pēc piecām minūtēm "Telegram" parādās ziņas, ka Melnajā jūrā izvesti arī raķešu bāzes kuģi. Tomēr nolemjam iet, jo, ja būs atkārtota trauksme, te visur ir patvertnes.
Vakariņas mums pilsētas "top" vietā – "Rebernya Реберня "Під Арсеналом"", kur pasniedz tikai trīs ēdienus un piedevas. Ribas, doradu un steiku. Viss jāēd ar rokām. Viss iekārtots senos mūra pagrabos. Ienākot pa durvīm, uz divus trīs metrus lieliem apaļiem griliem griežas ribiņas. Uz sienām – populāras ukraiņu "mēmes" par karu. Tās ir redzamas visur. Tas ir jāmāk – karu pārvērst jokos un arī patriotiskā biznesiņā.
Bet no visa šī – no suvenīriem – liela daļa tiek nodota armijai, piemēram, dronu armijai. Bet, pirmkārt, par ēdienu joprojām samaksājam zem 40 eiro. Otrkārt, ēst ar rokām ir forši. Treškārt, viss ir izcili garšīgs. Un atkal: ziņa, ka ir viesi no Latvijas, aplido visu personālu. Tas ir riktīgi mīļi.
Kamēr ēdam, ir atcelta arī gaisa trauksme. Tas priecē. Izbaudot jau daudz klusāko pilsētu, aizejam līdz viesnīcai. It kā liekas, ka jauniešiem vajadzētu uzspļaut visiem noteikumiem un būs tusēšana uz ielas, bet nekā – jau stundu pirms pusnakts ielas ir tukšas un klusas. Ieslēdzam datorā Latvijas Televīzijas Jaungada koncertu un tā arī sagaidām ļoti klusu Jauno gadu. Saskandinām limonādes un drīz jau liekamies gulēt ar tādu pateicības sajūtu, ka mēs ikdienā dzīvojam tik mierīgos apstākļos. Šīs pāris dienas Ukrainā ir devušas pavisam citu dzīves uztveri.
Pa nakti iekaucās gaisa trauksme, bet tikai telefonā. Pašā pilsētā nekas neieslēdzas – tikai kaut kur tālumā. Tas ukraiņiem ir ideāli atstrādāts, jo ļoti reti kaut kas atlido bez gaisa trauksmes. Arī "Telegram" kanāli precīzi visu raksta, jo no rīta jau izlasām, ka "šahedi" ir trāpījuši muzejam un universitātei.
Aizeju pēc rīta kafijas uz vienu no vietējiem kioskiem. Četras kafijas – trīs eiro. Pilnīgi kauns par tādām cenām, tādēļ atstāju meitenei gandrīz tikpat lielu dzeramnaudu. Tiešsaistē "infobus.eu" nopērkam autobusa biļetes līdz Ļubļinai – visiem četriem par 73 eiro. Izbrauksim pulksten 15. Sakrāmējam mantas un ejam uz vēl vienu kafejnīcu vecpilsētā, kuru mums ieteica, – "Epic Cheeseburger Cafe". Atkal sanāk iet gar rokdarbu tirgu, kur vēl nopērkam pāris rokassprādžu. Šeit var maksāt arī ar eiro, bet teju visur ir arī termināļi, pat mazajos tirdziņos. Tāpat kā gandrīz visās kafejnīcās – ēdienkarte ir ar QR kodu, apmaksa arī.
Tieši ejot gar baznīcu, kur notiek karavīra bēres, iekaucās gaisa trauksme. Nedaudz tālāk stāv autobusi, kuros sēžas karavīri, kuri dodas uz kaujas lauku. Ir divu veidu karavīri. Tie, kuri pirmo reizi, – ar tādu enerģiju. Un tie, kas pēc atvaļinājuma atgriežas, – ar ļoti pragmatisku skatienu. Bet nu tiešām neredz nevienu tādu, kura skatiens paustu: lai orki nāk, man viss vienalga.
"Epic Cheeseburger Cafe" ir tieši pretī mūsu pirmajai viesnīcai. Ar unikālu dizainu: raupju, bet tādu, ka gribas visu sabildēt. Rēķins – 37 eiro. Burgeri tādos izmēros, ka apēdam tikai pusi. Kad puiši uzzināja, ka esam no Latvijas, vēl uzsauca gardu siera kūku. Turklāt ar viņiem pēc tam vēl sarakstījāmies "Instagram" kontā. Un šie nav vienīgie ukraiņi, kas pēc tam raksta, ka gaidīs mūs un citus latviešus ciemos.
Saprotam, ka mēs noteikti varam aiziet līdz autoostai, bet mazajiem nedaudz spēku var pietrūkt, tādēļ lemjam saukt taksometru. Šoferis runā arī angliski. Šodien atkal visi lūdz, lai tikai nerunājam krieviski. Ja ne angliski, tad viņi runā ukrainiski, bet mēs angliski un nu jau nedaudz arī ukrainiski. Vairāki šajās dienās lūdz pateikt arī mūsu lasītajiem, ka ukraiņiem tagad ar krievu valodu nav nekā kopīga un tas, ka ar viņiem runā tās tautas valodā, kas mēģina viņus sagraut, ir aizvainojoši. Varat mani lamāt un apstrīdēt par šiem apgalvojumiem, bet aizbrauciet paši un pierādiet pretējo.
Piebraucam pie autoostas un tur gribam vēl ieiet iespaidīgajā dzelzceļa stacijā. Bet pie durvīm stāv pūlis. Vienā brīdī sāk skanēt trauksme, es ar acīm jau meklēju patvertni, bet, paskatoties telefonā, tā ir trauksmes atcelšana. Kamēr ir trauksme, cilvēkus nelaiž dzelzceļa stacijās, jo orkiem tomēr patīk "iemaukt" pa stacijām.
Kāpjam poļu kompānijas autobusā "Pavluk". Autobuss ērts, un nepilnā stundā tiekam līdz robežai. Vispirms pases pārbauda viens armijas "blokposts", un tad jau pati robeža. Mūs visus aizdzen arī uz somu skeneri. Dažiem liek arī parādīt somu saturu. Mūs četrus palaiž ātri – pasē zīmodziņš, kad esam izbraukuši no Ukrainas.
Visu autobusu pārbauda kādā pusstundā. Poļi gan niknāki: daudz jautājumu, arī skeneris. Mēs vēl palīdzam ukraiņu meitenei – viņai prasa papildu informāciju, bet robežsargi nedod interneta pieeju, es iedodu savu "Hotspot". Robežsargi jautājumus uzdod pat mūsu bērniem. Paši ukraiņi saka, ka tik lielas pārbaudes pirmo reizi. Nedrīkst izvest augļus, dārzeņus un gaļu.
Lai vai kā, esam tikuši līdz Polijai, un paceļosim arī šeit vēl kādas pāris dienas. Mēs zinām, ka noteikti atgriezīsimies Ukrainā. Ceram, ka jau drīz. Mums ir daudz jaunu ideju, kā viņiem palīdzēt. Un es atkal atkārtošos: tik strādīgu, sirdssiltu un draudzīgu tautu neesam sastapuši. "Slava Ukraine! Heroyam Slava!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
