No Burtnieku zirgiem līdz Mazsalacas jēru klubam. Četri ceļo gardi Ziemeļvidzemē

Šis ceļojums ir par Māri, Ingunu, Mirdzu, Līgu, Ievu, Unu, Viju, Ēriku, Lindu, Ilzi, Valteru un visiem citiem cilvēkiem, kuri mums lika smaidīt šajās dienās. Tāda labestība, atvērtība un uzņemšana sen nebija pieredzēta. Šajā pusē viss notiek ar tādu patiesi dabīgu smaidu, ka nemaz negribas atgriezties lielpilsētā – ikdienas darbos. Ja plānojat braucienu uz šejieni, iesakām vairāk par divām trim vietām vienā dienā neieplānot, jo nepaspēsiet – ar to runīgumu, kas ir šeit, ātrāk prom netiksiet. Arī mums nācās zvanīt un atvainoties nākamajai ciemošanās vietai, ka kavēsim.

Mums jāiemācās lepoties ar savējiem tā, kā to dara šajā pusē. Visur viss ir par un ap šeit dzimušajiem, augušajiem un arī tiem, kas ienākuši un darbojas. Mums arī radās iespaids, ka šeit ir ļoti viegli iedzīvoties.

Abas naktis mums ieplānots pavadīt viesu namā "Lantus". Tas ir apmēram 10 minūšu brauciena attālumā no Valmieras, un patiesībā šobrīd, pavasarī, ir labākais laiks turp doties nedēļas nogalē, jo vasarā tur mutuļo kāzas, sporta spēles un lieli pasākumi. Saimnieks Māris šeit ir uzbūris unikālu un milzīgu vietu svētkiem un ballītēm. Šeit ir viens no pirmajiem svētku un svinību šķūņiem Latvijā. Bez lielā svinību šķūņa šeit ir arī mazāka pirtiņa, kura paredzēta tikai kādiem 40 cilvēkiem.

Šobrīd top un nākotnē būs pieejamas arī maziņās mājiņas. Atpūsties iespējams arī mājā, kas celta šīs puses tradicionālajā arhitektūras stilā un rada 30. gadu strādīgo lielsaimnieku dzimtas mājas sajūtu. Tai ir neparastas formas jumts, kas šeit ir gandrīz katrai mājai (pat mūsdienās būvētai), – ar papildu slīpumiem mājas jumta galos.

Noliekam mūsu mantas un skrienam tālāk – tepat uz Burtniekiem, ciemos pie zirdziņiem. Burtnieki visiem asociējas ar ezeru un zandartiem, bet īstenībā te ir vēl kaut kas unikāls Baltijai – lielākā zirgaudzētava šajā reģionā. Tur dzīvo vairāk nekā 200 zirgu, turklāt slavenā ērzeļa Aromāta bērni un pēcnācēji ir ar tik izciliem ciltsrakstiem, ka tiek pārdoti šeihiem par vairākiem miljoniem, piedalās olimpiādēs un ir starp labākajiem zirgiem pasaulē.

Tur ir arī milzīga manēža, kurā pie nelielas izjādes tiekam arī mēs, paralēli uzzinot tik daudz ko jaunu par zirgiem un šo neparasto pasauli. Šobrīd tieši ir kumeļu pasaulē nākšanas periods, tāpēc te kāds ir pat naktīs, lai pirmais sagaidītu kumeliņus. Lai gan staļļi ir milzīgi (šeit notiek arī sacensības un tā tālāk), arī šeit sajūta ir tāda vienkārša un mierīga. Protams, ir jūtams lepnums par to, kas ir sasniegts, bet vēl svarīgākas te ir nākotnes idejas un jaunie sasniegumi.

Ir jau pavēls vakars, bet mums ir tradīcija izbaudīt vietējo veikaliņu kolorītu, un arī Burtniekos tāds ir. Šajos veikaliņos parasti var dabūt to, kā nav citur, un ir interesanti pavērot cilvēkus, kas šeit iepērkas. Nopērkam kādus našķus un braucam uz naktsmītni, kur vēl pāris stundas nosēžam kamīna istabā, vienkārši izbaudot klusumu un mieru, līdz nedēļas nogurums panāk savu un dodamies gulēt.

Kad brokastis paēstas, sildām auto, jo mums jānorullē kādi 40 kilometri līdz Ķoņiem, kas ir tikai sešus kilometrus no Igaunijas robežas. Pa ceļam izbaudām skatus: līkumaini, labi asfaltēti ceļi, ar daudzām senām koku alejām gar ceļa malu, daudzas atjaunotas senās mājas un īpašumi, lielākas un mazākas saimniecības un norādes uz apskates objektiem, kurus diemžēl šoreiz nepaspēsim apskatīt...

Par Ķoņu dzirnavām kaut kas pa ausu galam bija dzirdēts. Tā kā ir migla, dzirnavas mums acu priekšā iznirst pēdējā brīdī. Te visu kūrē Mirdza jeb Mirdzīte, un vārds šai dāmai nudien piestāv – Mirdza tiešām mirdz! Tāda harisma, dzīves gudrība un entuziasms, ka gribas izvirzīt mērķi pašiem tādiem kļūt. Un Mirdzas sacītais noteikti var kļūt par dzīves vadmotīvu: "Visi cilvēki šajā pasaulē ir saistīti ar savu uzdevumu, un katram tas jāpilda pēc labākās sirdsapziņas."

Pašas dzirnavas ir senas un ar visām 100+ gadus vecajām iekārtām, lai varētu kārst vilnu, ko tās arī joprojām dara. Viss smaržo pēc eļļas, senatnes, ir šķībākas sienas, bet katra detaļa, katrs dizaina elements, pat vienkārša nagla te ir tik iederīga. Pašas dzirnavas ražo elektrību, kas tālāk darbina šīs iekārtas.

Otrā mājā, kas ir dzirnavu māja, ir lauku stila istabiņas, kur dušas ir iekārtotas veco apaļo krāšņu pamatnēs. Iekšā ir malkas krāsnis. Un te top arī Mirdzītes pašas radītās segas, spilveni un citi darbi. Viss ir ļoti krāšņs, ne tas latviski pelēkais. Mirdzīte mūs aizved aiz šīs ēkas, kur tādā kā malkas šķūnīti iekārtoti vasaras numuriņi: liels logs, uz grīdas mulča, rupja koka baļķīšu gultas rāmis un lielisks skats pa logu. Tikām arī pie pašceptas maizes, tāpat tikām pie spilventiņiem un citām dāvaniņām. Šeit cilvēki ir tādi, kas dod un sniedz.

Rūjienā pie Līgas, kas ir izstāžu zāles vadītāja, ierodamies gandrīz stundu vēlāk. Un arī te ir vieta, kur noteikti varētu pavadīt visu dienu. Līga te vada gan klasisku pilsētas izstāžu zāli, gan Japānas istabu. Kāpēc Japānas? To neatklāsim, lai iedrošinātu braukt un visu uzzināt pašiem. Piebildīsim tikai to, ka Līga jums uzdziedās gan latviski, gan igauniski, gan japāniski un arī vietējā dialektā.

Šeit arī sākam pamanīt, cik ļoti lepojas ar šejienes iedzīvotājiem – vesela siena maziņām bildītēm ar tiem, kas šeit dzimuši un pazīstami gan Latvijā, gan pasaulē. Kurš gan nezina, ka arī brāļi Bertāni ir no šejienes? Tas ir unikāli, ka lielajā NBA vienu brīdi bija vairāk spēlētāju no maziņās Rūjienas nekā no varenās Ķīnas. Starp citu, viens no Rūjienas vecajiem ūdenspumpjiem šobrīd ir kā apskates objekts kādā Japānas pilsētā.

Pirms gada mēs veicām eksperimentu un izbraucām Latvijas kontūru četru dienu laikā ar "Tesla" elektroauto. Šī pilsēta mūs izglāba uzlādes ziņā, un jau tad pamanījām, cik te daudz skulptūru, apgleznotu ēku, mierīgu iedzīvotāju un tāda pozitīva mazpilsētas rāmuma. Pērn gan ļoti gribējās ēst, bet tā bija vēla svētdiena, tādēļ steidzāmies, taču šogad gan ejam uz krodziņu "Trīs draugi". Rūjienā nekas nav tālāk par 10 minūtēm, tāpēc mums no Līgas līdz ēšanas vietai ir tieši 30 sekundes. Tas ir pamatīgi klasisks krodziņš ar klasiskām karbonādēm, mājīgu atmosfēru, un, kā jau mazākās vietās ierasts, cenas pa maciņu pārāk nesit, toties porcijas tādas, ka līdz vēlam vakaram neko vairs negribas. Tā kā ir sestdienas pēcpusdiena, krodziņā pilns ar ēst gribētājiem, un puse no tiem ir igauņi.

Tālāk ejam uz to, ko visvairāk gaidīja bērni, – "Rūjienas saldējumu", kur mūs sagaida Ieva. Tik atraktīvas un aktīvas ekskursijas vadītājas mums sen nav bijis, taču tas bija tāds dabīgais dzīvesprieks, un iesaistīties gribējās pašiem. No šejienes produkcija tiek eksportēta uz 42 valstīm, darbs notiek trīs maiņās, un ir 40+ saldējuma veidi, dodot darbu vairāk nekā 100 cilvēkiem. Viss notiek vēsturiskā, vairāk nekā 100 gadus vecā ēkā, kur pirmsākumos ražoja sviestu. Un te visi lepojas ar uzņēmuma vadītāju Igoru Miezi, jo viņa vadībā "Rūjienas saldējums" ir iekarojis savu stabilo vietu pasaulē.

Kad nonākam līdz degustācijai, Dārta Karolīna ir sajūsmā, jo kur vēl bez ierobežojuma var ēst "minimelts" saldējuma bumbiņas tieši tik, cik gribas. Pašās ekskursijas beigās vēl ir iespēja ar mikseri un šķidro slāpekli saražot savu porciju ar saldējumu!

Tālāk dodamies uz Naukšēniem, kas ir piecu minūšu attālumā no Rūjienas. Naukšēnos nav ne baznīcas, ne kapsētas, jo, kā vietējie saka, viņi nebīstas ne velna, ne dieva... Arī šeit ir lepošanās ar savējiem. Te ir Cilvēkmuzejs jeb, kā mēs to nosaucām, muzejs, kurā ir jādara. Vispār apsveicami, ka beidzot arī Latvijā ir tādi muzeji, kuros drīkst bakstīt, čamdīt un darīt. Šeit muzejs iekārtots vecajā doktorātā. Pirmais stāvs joprojām veic savas funkcijas, bet otrajā ir iespēja gan ar tinti uzrakstīt savus sapņus, gan izmēģināt stellēs aušanu, pačamdīt padomju laiku zobārsta urbi, redzēt to, kā te kolhozu laikos dzīvots. Visu mums parāda dedzīgā Una.

Tālāk ripojam uz Naukšēnu muižu, kur nesen vēl bija Latvijā vienīgā sociālās korekcijas skola, bet šobrīd plašā muižas teritorija gaida jaunos saimniekus. Muiža ideāli restaurēta, un iekšā ir naktsmītnes, kur par mazu naudiņu iespējams arī palikt. Diemžēl mēs te esam jau tumsā un gluži visu nevaram kārtīgi apskatīt, bet tāpat tiekam vecajā muižas klētī, kur ir pat nolikts zārks... Redzam arī sierotavas torni, senos zirgu staļļus.

Nākamās dienas rītā dodamies ekskursijā pa viesu namu "Lantus", kur saimnieks izstāsta, kā viss sācies un radīts. Pēc tam dodamies uz Mazsalacu. Pa ceļam vēl ir Matīši, kas atgādina tādu Vācijas vai Austrijas mazpilsētu, tur gan šoreiz neapstājamies, jo dienu sāksim ar Mazsalacu un tās muzeju. Mazsalacas muzejā mūs sagaida Vija. Tas atrodas senās Valtenberģu muižas namā. Šeit viesojoties, varēsi aplūkot unikālas ekspozīcijas: zvanu kolekciju, Valtera Hirtes koka skulptūru kolekciju (unikālas faktūras figūriņas, ļoti daudz velnu), medību trofejas, seno dzimtas koku izstādi un 1300 suvenīrpelīšu kolekciju. Zinājāt, ka arī Ērenpreiss un viņa velo ir cēlies šeit?

Tālāk steidzamies uz Skaņokalnu. Nedaudz samulstam, redzot, ka visi auto nolikti stāvlaukumā un tālāk "ķieģelis". Nu labi, iesim vismaz kādu gabaliņu ar kājām gar Salacas upi. Te vēl pat ir ledus blāķi, bet arī var just, ka daba mostas un nāk pavasaris. Līdz pašām iespaidīgākajām klintīm un skatiem netiekam, bet tas taču uz atgriešanos – varbūt tuvumā kādu smuku māju te varētu atrast pašiem...

Pirms kāda laika, lai gan TV gandrīz nemaz neskatāmies, nejauši uzslēdzām raidījumu "Province". Tur stāstīja par diviem trakiem hipijiem – Ēriku un Daniju, kuri no Rīgas pārcēlušies uz Mazsalacas mežiem un dzīvo pielāgotā kūtiņā, remontē blakus māju un dara to, ko mīl, – gatavo ēst un baro arī citus. Pat pandēmijas laikā piegādājuši ēdienu Mazsalacas cilvēkiem. Viņi ir "Ēdiendaris".

Tad viņi izdomā iekārtot vecā sūkņu mājā mazu, mīlīgu kafejnīcu un atbilstoši izmēram nosauc to par "Būdu". Vecajā "Būdā" mēs līdz šim esam bijuši divas reizes. Šogad ir trešā reize, un nu viņi ir pārvākušies uz milzīgu mūra ēku – Āža krogu – otrā ceļa pusē. Lai gan ir svētdienas pēcpusdiena, viss ir pilns. Te iekārtots pat lielpilsētas un Eiropas mērogiem stilīgs restorāns. Forši, ka paši saimnieki arī tepat skraida un runājas. Gardi paēdam, papļāpājam un dodamies uz ēkas otru pusi – tur kā pirmos viesus šajās telpās mūs uzņem keramiķi Linda un Rinalds Zelti jeb "Vidusmeži Ceramics", kas rada skaistus keramikas traukus. Viņu Ķīnas tējas ceremonijas krūzes zina visā pasaulē, paralēli viņi rūpējas par Līču skolu un vēl paspēj attīstīt šo ēku.

Ja vēl šķiet, ka iedvesmas ir par maz, tad kā ķirsītis uz kūkas ir Ilze un Valters, aitas jeb "Jēru klubs". Tas viss jau virzienā uz mājām. Noliekam auto pie uzrakstiem "Jēru klubs" un "Mūsu pusē aitas tusē!". Nu labi, klubs, aitas, jēri. Un tad mums pielec – šeit aitas dzīvo klubā! Jā, padomju laika kultūras namā! Ēka ir bijusi jau sen izdemolēta, bet kāpēc lai te nedzīvotu aitas!? Aitām ir savs projektors, skatuve, apmeklētāji uz viņām skatās no otrā stāva balkona. Vasarā te piedāvā glempingu, var gulēt kokos zvanu teltīs, jebkurā laikā ir iespēja pasūtīt jēra zupu, iegādāties dažādus aitas vilnas izstrādājumus un izbaudīt ģimenisku viesmīlību.

Mums pašiem šīs divarpus dienas bija tik iedvesmojošas, ka enerģijas jaunām idejām noteikti pietiks ilgākam laikam. Taču vienlaikus ir vēlme ātrāk atgriezties, apskatīt neapskatīto un iepazīt vēl citus cilvēkus.