Tempļi, neparasta kultūra un pārsteidzoša daba. Guntara ceļojums uz Mjanmu

Vislabāk uz Mjanmu doties no Bangkokas, lidojot turp uz vienu pilsētu un atpakaļ no citas. Tā kā daudz biju bijis Taizemes Kančanaburi provincē, kur atrodas liela monu tautas kopiena, un bieži apciemojis monu tempļa un viņu svētā zelta akmens repliku, kas atrodas monu ciemā, ļoti gribējās redzēt arī oriģinālus.

Ceļojums sākās ar Mjanmas galveno pilsētu Jangonu, jo administratīvā galvaspilsēta tika pārcelta uz Nejpido, kas ir jauns un ne tik interesants veidojums. Uzreiz jāsaka, ka tik īsā laikā – 12 dienās – no pieejamā piedāvājuma knapi izdevās apskatīt pašu interesantāko, daudz ko atstājot kādai citai reizei. Un arī tas, tikai pateicoties uzņemošās aģentūras ieteikumiem, kā veiksmīgāk saplānot ceļojumu, ekonomējot laiku.

Lai arī pati Jangona ar savu veidolu nepārsteidza vairāk kā jebkura Āzijas pilsēta, kurā teju nav debesskrāpju un pamaz tirdzniecības centru, koloniālā arhitektūra un īpaši pagodas bija fantastiskas. Švedagonas pagoda ("šve" birmiešu valodā – zelts) un Botataungas pagoda ir zelta iemiesojums. Biju pirms tam dzirdējis baumas, ka zelts ir aizstāts ar krāsu, bet nevienā no apciemotajām pagodām šīs baumas neattaisnojās. Botataungas pagoda ir viena no retajām, kurā var iekļūt iekšā un papriecāties par apzeltītajām sienām, dažādajiem simboliem un saprast, ka arī baltu simboli ir līdzīgi šiem pagodā attēlotājiem, – tātad ir līdzīga izcelsme.

Pagodas celšanas mērķis parasti ir saglabāt kādu no Budas relikvijām vai kādu citu relikviju. Tas var būt kauls, zobs vai mats, kā šīs pagodas gadījumā. Ja nepriecājas par simboliem, var palūgt labklājību visslavenākajam bobodži (gars birmiešu budismā – tempļa sargs un labvēlis). Mjanmā – Botataungas bobodži. Tāpat pačukstēt ausī vēlēšanos tempļa patroneses skulptūrai, kas tiek krāšņi ģērbta un rotāta un izskatās patiešām pievilcīga. Kā jau daudzos Āzijas tempļos, tā ir daļa no izklaides un laika pavadīšanas industrijas, kas nopietni konkurē ar laicīgo izklaidi, jo ir labi organizēta un krāšņa, turklāt cilvēku apziņā arī lietderīga un svētīga nākamajām dzīvēm.

Pilsētas koloniālais centrs pārsteidz ar savu šarmu, interesantajām 19. gadsimta celtnēm, viesnīcām un galveno laukumu, kur Jangonas iedzīvotāji nāk pastaigāties, izklaidēties, apmeklēt netālu esošo tirgu, paēst saldējumu un citādi pavadīt laiku diezgan karstajās dienās. Pārējās "kastīšu" ēkas ne ar ko neizceļas, un nepamet sajūta, ka tu īsti nezini, kurā valstī vai pilsētā atrodies.

Pusdienās ir bagātīgs Āzijas ēdienu piedāvājums. Tie ir diezgan sāļi, bagāti ar eļļu, paasi, bet izvēles ziņā daudz vienkāršāki nekā blakus esošajā Taizemē. Par vairākiem ēdieniem samaksāju nieka 10 eiro, turklāt tika saņemta kvīts un uz kvīts uzlīmētas speciālas markas, kas, kā man paskaidroja, liecina par to, ka nomaksāti nodokļi. Eiro ir aptuveni 3500 Mjanmas kijati. Ja turp dodas, naudu visizdevīgāk mainīt pilsētā esošajos kantoros, ņemot līdzi jaunas, glītas 100 ASV dolāru banknotes, jo tās ir lielā cieņā. Mainīt Taizemes batus vai eiro arī tiek piedāvāts, bet par krietni neizdevīgāku cenu. Ir arī bankomāti, bet neradās vēlme šeit tos izmantot. Pirms došanās uz Mjanmu jānoformē elektroniskā vīza, kas aizņem ap četrām darba dienām un maksā 50 dolārus, kā arī obligāti jānoformē apdrošināšana, kurā iekļauta arī Covid-19 ārstēšana.

Pēc veselīgām pusdienām devāmies uz galveno valsts svētnīcu – Švedagonas pagodu, kas slejas visā savā varenībā 105 metru augstumā un ir otra augstākā Mjanmas pagoda. Pagoda ir redzama no attāluma un īpaši krāšņa ir vakarā un naktī, kad tiek izgaismota. Daudzās svētvietas, kas ieskauj pagodu, aizņem krietni ilgu apskates laiku. Cilvēki nāk vienkārši vērot un priecāties par pagodas skaistumu, daudz kur pieņemts nopirkt tā saucamās zelta lapiņas, ar kurām tiek pārklātas šīs svētvietas, pie reizes iedomājoties dažādas vēlēšanās un izpildot lūgšanas. Pagodas apskate aizņem vairākas stundas. Redzam, ka daži mūki ir uzrāpušies uz pagodas un savāc vēja nopūstās zelta lapiņas, lai neaizpūš pavisam. Vakarā gide iesaka apkārt pa pilsētu pēc pulksten 22 nestaigāt. Mēs klausījām ieteikumam.

Došanās uz Zelta klints pagodu Monu štatā sākās ar 2. pasaules kara kritušo piemiņas vietas apmeklējumu. Slavenais tilts pār Kvai upi Taizemē tika celts, lai 2. pasaules kara laikā iekarotu Birmu. Un šī vieta man asociējās ar kritušo kapsētu Kančanaburi Taizemē. Vispār kapu tradīcijas šeit ir līdzīgas Latvijai, ceļmalās redzēju mazus lauku kapiņus ar dažiem kapakmeņiem.

Garš pārbrauciens uz valsts robežas pusi ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi ar vairākiem militārajiem kontrolpunktiem un dažreiz izbrīnu militāristu acīs, redzot Latvijas pasi, bet neizskatās, ka kādam īsti interesētu, kurp mēs dodamies un kas mēs esam. Vienīgais lūgums no gida puses ir nefotografēt, kas arī pašsaprotami tiek izpildīts. Jau diezgan drīz esam netālu no Zelta klints pagodas, kas atrodas kalna galā un uz kuru mūs kopā ar citiem pagodas viesiem aizvedīs pavecas kravas mašīnas ar aizmugurē ierīkotiem sēdekļiem. Ir arī gaisa tramvaji, bet tie sākas kaut kur nekurienes vidū, turklāt tāpat turp jābrauc ar šīm kravas mašīnām.

Zelta klints pagoda (Kiaiktijo) pārsteidza ar savu varenumu un trauslumu, ko ietekmēja arī apkārt esošā daba. Daudzi vietējie te dodas pavadīt saulrietu un sagaidīt saullēktu, ņemot līdzi gan nakts pārlaišanai piemērotas drēbes, gan guļampiederumus, gan ēdienu. Šeit es nenoturējos un nopirku dažas zelta lapiņas, ko atstāt uz klints, kuru biju vēlējies redzēt jau daudzus gadus. Leģenda vēsta, ka akmeni šādā stāvoklī uz klints notur Budas mats. Interesanti nesēji ar groziem uz muguras par maksu dažiem palīdz uznest augšā mantas. Ir pieejamas nestuves, ja pašam negribas doties kalnā. Katrā ziņā garīguma klātbūtne jūtama visur.

Tūristu nav teju nekur – ne te, ne arī turpmāk. Pa kādam krievam, ķīnietim vai taizemietim. Tas bija liels pluss, izjūtot Mjanmu, jo vietējie iedzīvotāji ir jauki, atsaucīgi, pieklājīgi, pieticīgi un ar labām angļu valodas zināšanām. Atgriezāmies lejā viesnīcā, un šī bija vienīgā reize, kad pavadošo gidu sarunās un sejās bija jaušams satraukums, un mūs palūdza doties uz viesnīcu un nekur apkārt nestaigāt. Izlūdzāmies paņemt līdzi vakariņas, kas tika atļauts, bet tikai ar norunu, ka ēdīsim viesnīcā. Diezgan bieži pazuda elektrība arī turpmāk ceļojuma gaitā, bet tonakt, tā kā bijām vienīgie viesnīcā, reizēm palika jocīgi. Īpaši, tumsā sadzirdot soļus, kas, visticamāk, atskanēja, viesnīcas personālam dodoties atjaunot gaismu.

Nākamajā dienā ceļš veda uz Pegu, seno monu galvaspilsētu, kur izvietota Mjanmas augstākā pagoda – Švemavdavas pagoda. Pagoda izceļas ar savu krāšņumu šajā reģionā, un tai ir ļoti sena izcelsme, bet laikam Zelta klints krāšņums vēl bija atmiņā, tāpēc šeit jau likās mazāk interesanti. Pegu ir arī seno monu karaļu mītnes vieta, un te atrodas atjaunotā Kanbavzatadi karaļu pils, kuras sākumi meklējami 16. gadsimtā. Diemžēl maz kas palicis no oriģināla, jo tas gāja bojā ugunsgrēkā tā paša gadsimta beigās. Vēl interesanti piebilst, ka Pegu simbols ir divu putnu jeb dubultās hamsas simbols, kas populārs budismā un simbolizē labā un ļaunā mainību. Bija laiks arī pastaigāt pa vietējo tirgu, kas piedāvājuma ziņā daudz neatšķīrās no citiem Āzijas tirgiem, liekot akcentu uz juvelierizstrādājumiem, garšvielām un dažādiem rīsu veidiem. Jau atgriežoties Jangonā, pastaigājāmies gar Injas ezera krastu, kas ir iemīļota pilsētnieku atpūtas vieta. Apmeklētie lielveikali nekādu īpašu interesi neraisīja, jo Mjanmā ražo maz un nopirkt kaut ko no vietējo produktiem ir diezgan pagrūti, bet pārējo var iegādāties citās Āzijas valstīs daudz lielākā izvēlē.

Lai iepazītu provinces dzīvi, devāmies uz Inles ezeru zemes iekšienē. Ezers ir slavens ar savu makšķerēšanas stilu un daudzajiem ciemiem uz ūdens. Interesantas ir arī dārzeņu audzētavas uz ūdens. Uzzināju, ka arī no lotosa ziedu stiebriem, līdzīgi kā no kaņepēm, vij diegus un auž dārgus audumus, un izgatavo ekskluzīvus apģērbus. Ezera dzīve ir autonoma pasaule. Piemēram, templis, kurā izbrīna jocīgi zelta veidojumi. Izrādās, tās ir Budas skulptūras, kas pārklātas ar tādu daudzumu zelta, ka nevar saprast, kā sākotnēji figūra izskatījusies.

Nijaungšve, pilsētiņa ezera krastā, kurā apmetāmies, atrodas Nacionālā parka teritorijā, un jebkuram viesim jāmaksā pārdesmit dolāri par iebraukšanas atļauju. Vietējie tempļi un vietējais nakts tirgus bija apmeklēšanas vērts. Šeit iepazinām arī vietējo zaļo tēju, kas gan tīrā veidā, gan koloniālajā stilā ar pievienotu pienu bija apbrīnas un iegādes vērta. Radās iespaids, ka tur vakaru pavadīt sanākusi vai visa pilsētiņa. Izdevās nobaudīt melnās vistas gaļu, ko varējām paši grilēt tradicionālajā Āzijas stila "barbekjū" – otrādi apgāztai pannai, kuru uzliek uz uguns, liek virsū plānu gaļu plašā sortimentā, ko cep līdz gatavībai un ēdot pagremdē dažādās speciālās mērcēs.

Netālu no pilsētiņas atrodas Htateijanas alu templis un tempļa skola, kur jaunie mūki (gan vīriešu, gan sieviešu kārtas) apgūst reliģiskās zinības. Mūķenēm ir rozā mantijas, bet mūkiem – tumši sarkanīgi brūnas. Pēc mācībām jaunie mūki dodas uz sporta spēlēm ar vietējiem ciema bērniem, kas gan jau ir radi un draugi, tikai šobrīd neatrodas reliģiskajā apmācībā. Katra bērna pienākums ir kādu laiku gūt reliģisko apmācību templī, un tas nāk vecākiem par svētību.

Pa ceļam uz Baganu iebraucām apskatīt arī Taungalatas klosteri Popas kalnā, kas izveidojies uz sena vulkāna lavas sanesuma un redzams no liela attāluma. 777 pakāpieni, lai iepazītu tuvāk šo klosteri, ir jāveic katram ceļiniekam, jo transporta te nav, bet ceļš ir tāda krāšņuma vērts. Nedaudz tālāk iepazīstam arī palmu alkoholu, kas ir divu stiprumu – vieglāks un ļoti stiprs, kā arī palmu sulas cukura ražotni. Stipri līdzīgs kokospalmu cukuram, arī karsēšanas un iegūšanas process. Arī iegūtais cukurs ir ne tikai kārums – tas vairāk tiek izmantots kulinārijā.

Nākamo apmeklējuma vietu – 2000 tempļu ieleju Baganu – tiek nolemts iepazīt no gaisa balona skatpunkta, tur sagaidot saulrietu. Kaut arī man nedaudz bail no augstuma, par bailēm īsti domāt nav laika, jo skats, kas paveras, ir neaizmirstams. Interesanti, ka balona vadītāja ir harismātiska dāma no Austrālijas, kas savu darbu veic enerģiski un profesionāli.

Kopā ar mums pacēlās nieka astoņi baloni, kas bija pilni – galvenokārt ar ķīniešiem. Tas ir ļoti neliels skaits uz kādreizējās balonu plejādes fona, kas te pacēlās, pirms hunta nokļuva pie varas. Iepazīt Baganu turpinām pa sauszemi, apskatot ievērojamākos tempļus no iekšpuses. Vispār tempļu apskatei ļoti ērti ir iegādāties longdži – sargonu, ko nēsā lielākā daļa vietējo. Nav karstumā jāstaigā garajās biksēs. Pirms tempļa uzvelc un esi pieklājīgi apģērbies. Man gan ar siešanu īsti nevedas pat ar vietējo palīdzību.

Ja nevēlas braukt ar balonu vai automašīnu, var uz vietas noīrēt arī elektroskūterus un jauki izbraukt paši, bet tad bieži vien daudz ko nepaspēj, jo nav viegli saprast, kas ir apmeklējuma vērts. Uzmācīgi ir dažādu suvenīru tirgotāji, jo tūristu ir maz, piedāvā man arī izmainīt sīkos dolārus uz kijatiem, jo viņiem pašiem tas nav izdevīgi, bet es atsakos. Dažādie tamarīna saldumi drīzāk tiek nopirkti aiz žēluma nekā garduma, bet vismaz ir, ko atvest pacienāt.

Apskatījām Savlumina plāksni, kas ir viens no senākajiem pali valodas rakstu piemēriem, kas saglabājies līdz mūsu dienām. Mandalajā gaidīs budistu svēto rakstu plāksnes, kas izvietotas stupās Kutodavas pagodā. Katrai plāksnei sava neliela stupa. Jāpiebilst, ka izlasīt tās var tikai speciāli apmācīti mūki. Lai būtu daudzveidīgāka izpratne par šo pasakaino vietu, nolēmu doties arī izbraucienā ar laivu, bet to varbūt labāk nevajadzēja, jo ceļš pa Mjanmas upju māti Iravadī bija diezgan garlaicīgs. Nekas, toties pabijām uz šīs varenās upes, kas stiepjas cauri teju visai Mjanmai.

Kaut arī viesnīcas gandrīz tukšas, pilsētas izklaides zonā bija savākušies pietiekami daudz tūristu, lai varētu runāt par pilsētas vakara izklaidēm, ko veidoja tirgus un lielais restorānu klāsts. Ēdienu cenas patiešām izbaudījām.

Nākamās dienas vakars mūs atveda uz pēdējo galamērķi – Mandalaju, valsts ziemeļu lielāko pilsētu. Jau bijām brīdināti pēc pulksten 20 nekur vakarā neiet, jo te sākas pierobeža ar vietām, kur notiek aktīvas sadursmes, tāpēc mēdzot būt gadījumi, ka militāristi neadekvāti uzvedas. Jānorāda, ka mjanmiešiem ir tradīcija noziest sejas ar saberztu tanakas koka mizas pulveri, kas aizsargā no saules un uzlabo sejas ādu, kā arī zelēt beteles lapas, kas tiek uzskatītas par veselīgām un pat izmantotas kā vieglas narkotikas. Tomēr, tādējādi "uzlabojot" savu izskatu, daži labi vietējie iedzīvotāji izskatās pēc ļaunajiem gariem.

Mandalaja piedāvā daudzveidīgus tempļus, un vietējā "tuktuka" vadītāja pavadībā tos dodamies apskatīt. Patīkami ir redzēt pilsētu no kalna virsotnes, kas ir ierīkota kā reliģiska atpūtas vieta pilsētniekiem un viesiem. Dažādās iespējas palūgties, paēst saldējumu, pavērot pilsētu no putna lidojuma daudzi izmanto. Kalnā var uzkāpt paši vai uzbraukt ar mašīnu par maksu. Tā kā "tuktukus" tur nelaiž un laika ir maz, esam spiesti īrēt transportu, kas ar kārtējām militāristu pārbaudēm uzved mūs kalnā.

Dienas otrajā pusē tiekam aizvesti un reģistrēti apskatei uz Mandalajas pili, kas ir pēdējā Birmas karaļu rezidence un celta 19. gadsimta vidū. Daudzās telpas un interesantā arhitektūra, kā arī jaukās karalisko personu skulptūras liek aizmirt neērto sajūtu, kad pie ieejas tiek atņemtas pases. Neparastās zāles un skulptūras rada pilnīgu iespaidu par kādreizējo Birmas varenību un tās valdnieku dzīvi. Īpatnējā Austrumu arhitektūra un telpu aprīkojums atbilst klimatam un aziātu izpratnei par greznību.

Otra tikšanās ar Iravadī upi notiek, pastaigājoties pa koka tiltu, kas ir aptuveni 1200 metrus garš un iemīļota pilsētnieku vakara atpūtas vieta. Daudzās kafejnīcas un iespējas pavizināties ar laivu nevilina, jo ūdens šobrīd ir ļoti sekls. Skumja sajūta, jo ir saulriets, cilvēki pastaigājas, bet mums jādodas nakts autobusā jau pierastā pārbraucienā cauri daudziem kontrolpunktiem atpakaļ uz Jangonu, lai dotos projām.

Var lidot arī no Mandalajas, bet šo iespēju neizvēlējos ar domu: lai nebūtu jāpērk biļetes vēlreiz, ja cīņu teritorija skar šo pilsētu. Sajūta Jangonā ir daudz labāka, jo esam izvēlējušies citu viesnīcu – ar skatu uz Švedagonas pagodu, jau adaptējušies Mjanmā, tāpēc ēdienu un dzērienu klāsts liekas lēts un lielisks un vietējā mūzika sāk likties tīri pieņemama. Kā arī rajons, kaut arī atrodas vienu kvartālu tālāk, ir daudz dzīvāks, un nemaz nerodas vēlēšanās agri iet gulēt. Bet rīt jau jādodas prom, saņemot dāvanā pāris fantastiskās tējas paciņu, milzīgu iespaidu gūzmu un vēlmi atgriezties jau tuvākajā laikā.