Visi zina to teicienu – pazust Latgalē. Bet ir neiespējami pazust tur, kur esi dzimis, un, kopā saskaitot, mūsu ģimenē ir 75 procenti lotgolīšu (kā saka mūsu 12 gadus vecais Kārlis). Tie atlikušie 25 procenti ir kaut kas no Liepājas puses. Vēl viens teiciens, kas jāpārfrāzē, – par laukiem un pāķu dzīšanu. Var aizbraukt no Latgales, bet no tā mūsu latgaliskā pozitīvisma nekur neaizmuksi, un tas spiežas caur visām porām (pagaidām vēl ne caur krunkām, bet tas vecumdienās), līdz ar to gribas dzimtajās ārēs, pļavās un citos topogrāfiskajos apzīmējumos pazust katru reizi, kad te esam. Un tāpat katru reizi atklājam kaut ko jaunu.
Respektīvi, mums ir neliela tradīcija Lieldienas svinēt Latgales pusē. Šoreiz vēl iekrita tā, ka tikām pie iespējas braukt uz Latgali ripināt olas ar spilgtu autobūves jaunumu – kārtīgu cāļa citrondzeltenu "Peugeot 208GT" no "Auto Bassadone".
Piektdienas rītā no Rīgas kaut kā pavēlāk izbraucam, bet šoreiz pilnīgi bez steigas, jo pirmais vakars, kā saka, "čiliņā" (šoreiz gan bez griliņa), bet ar kārtīgu lauku pirtiņu un bērniem, kas sajūsminās par debesīm un zvaigznēm. Tad paliek riktīgi silti ap sirdi – kā viņi savos septiņos un 12 gados stāv ar atplestu muti un spēj novērtēt lauku burvību, klusumu un mieru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
