Sirreāli skaistā Ziemeļnorvēģija un Lofotu salas ar auto. Māras stāsts

Mūs sagaidīja piedzīvojums ar gulēšanu auto, brokastu un vakariņu gatavošana uz kalnu fona pie fjordiem, ļoti slapjas, ļoti purvainas un sūnainas kalnu pārgājienu takas, ziemeļu neskartais, pārpasaulīgais daiļums, izlādējies auto akumulators, palīdzības meklēšana un atrašana. Smaragdzaļi fjordi, safīrzili ezeri, augstkalnu ledāji, klinšainas pludmales, pasakaini zvejnieku ciematiņi, jūras sāļums un domu vieglums – tā visa ir ziemeļu zeme.

2020. gada vasaras nogalē ilgas pēc kalniem kļuva arvien spēcīgākas. Un, kā jau parasti tādos gadījumos, mums dzima ideja doties ceļojumā, kā jau ierasts – ar auto, lai varētu paņemt līdzi visu vajadzīgo. Iespējamie virzieni divi – kaut kur prāta nostūrī sen paslēpusies vēl neapgūtā Norvēģija vai Juliāna Alpi Slovēnijā, kur mūsu apcerētajā ceļojuma laikā sola pat +30 grādus. Pēc pārdomām izvēle krīt par labu Norvēģijai. Pietiekami tuvs galamērķis, taču vēl neapgūts. Norvēģijas ziemeļi ir vieta, par kuru daudzi pauž īpašu sajūsmu.

Manas līdzšinējās takas uz Skandināvijas pusi aprobežojās ar Stokholmas apmeklējumu, vizīti Gotlandes salā starptautiska projekta ietvaros un Oslo apskati, kas man šķita viena no drūmākajām un garlaicīgākajām Eiropas galvaspilsētām.

Taču daba, nevis pilsētas, ir tas, kas man parasti liek elpai aizrauties. Aptuvenais plāns ir iekļaut ceļā Lapzemi, Trumsi, Senju un Lofotu salas kā galamērķi. Uz jautājuma zīmes ir Eiropas tālākā punkta Nordkapa apmeklējums, ja mums pietiks laika un neuznāks aukstums, jo Nordkapu no Lofotu salām šķir ap 1000 kilometru. Ceļojuma maršruts pietiekami elastīgs, un ceļošana ar mašīnu dod to foršo brīvības sajūtu palikt vienā vietā, cik ilgi sirds vēlas. Mēs gan parasti ilgi vienuviet neuzturamies, jo sirds vēlas pieredzēt pēc iespējas vairāk.

Pirmais uzdevums ir dabūt auto, jo ar vieglo nav aršana. Vajag ko ietilpīgāku, jo plāns ir gulēt automašīnā. Visi mēs aptuveni nojaušam Norvēģijas un Skandināvijas dārdzību. Kaut gan neteikšu, ka naktsmītņu cenas katastrofāli atšķirtos no Latvijas lauku viesnīcu un viesu namu cenām. 2020. gadā Norvēģijā varēja šo to sameklēt arī par 80 eiro, taču negribam maksāt lieki par naktsmītnēm, tāpēc izvēlamies "Opel Vivaro" busiņa nomu.

Savu ceļojumu sāksim Jēkabpilī. Paredzamais ceļojuma laiks – vismaz divas nedēļas. Vēl līdzi pakojam gāzes baloniņus, degli, ātri pagatavojamās putras, roltonus (ai, ko tur liegties, dažreiz tie arī tīri labi iet iekšā!), griķus, maizi, gaļas konservus no "Kunturiem", ko paņemam Saulkrastos pa ceļam. No pārtikas vēl līdzi uzgraužamie – āboli, siers, riekstiņi, cepumi.

Gadu vecajai Emīlijai šis būs pirmais lielais ceļojums uz ārzemēm, esam bijuši mazākos vairāku dienu braucienos pa Latviju, un nekāda vaina.

Par plānošanu. Parasti es ļoti neiespringstu – izlasu rakstus "Facebook" ceļotāju grupās, paskatos mūsmāju un ārzemju blogeru ieteikumus un dažādus tūrisma apskates vietu topus par konkrēto reģionu. Izrādās, Nacionālā Norvēģijas tūrisma aģentūra ir izveidojusi gatavus maršrutus ar apskates punktiem ar nosaukumu "Scenic drives in Norway". Iesaku lejuplādēt lietotnes "AllTrails" un "Park4night"."AllTrails" satur lieliski pārskatāmu informāciju un kartes par pārgājienu maršrutiem, savukārt "Park4night" domāta tiem, kuri nakšņo kemperos, automašīnās, teltīs un vēlas atrast nakšņošanas vietu dabā, nevis oficiālās vietās. Aptuvenais maršruts ir iezīmēts, taču atstājam vietu spontāniem lēmumiem. Vienmēr varam uzkavēties ilgāk, ja vieta iepatikusies, vai ātrāk doties tālāk, ja tā gribas. Tā ir burvība – ceļot bez naktsmītņu rezervācijām.

6. septembrī sakrāmējam busiņā visas pekeles – pārtiku, traukus, spilvenus, guļammaisus, gāzes plītiņu, arī gadu veco Emīliju – un laižam prom no mājām uz Tallinas pusi, kur vakarā prāmis mūs aizvizinās uz Helsinkiem. Prāmis ir desmitos vakarā, tāpēc zinām, ka nakšņošanas vietu meklēsim turpat Helsinku tuvumā. Nonākuši Tallinā, izmetam mazu loku pa vecpilsētu, kamēr gaidām prāmi. Manuprāt, Tallinas vecpilsēta ir viena no skaistākajām Eiropā – tik vēsturiska, tik senatnīga.

Pēc prāmja brauciena pirmajā naktī paliekam Helsinku tuvumā lietotnē "Park4night" atrastā stāvlaukumā pilsētā. Otrā diena ir vientuļš ceļš cauri Somijai virzienā uz Oulu un Somijas–Zviedrijas robežu, apmēram 730 kilometru attālumā. Nakti paliekam Tornio apkārtnē, vientulīgā stāvlaukumā pie ezera pludmales. Te ir soliņi, kur var uzlikt gāzes balonu un uzvārīt ūdeni, ir tualetes un bērnu rotaļu laukumiņš Emīlijai.

Trešajā dienā turpinām braukšanu gar Zviedrijas–Somijas robežu. Visai drīz ieraugu pirmo ziemeļbriedi skrienam pāri šosejai. Man, protams, rokās uzreiz fotoaparāts, jo tas ir mirklis, ko esmu gaidījusi. Kolekcionēju ziemeļbriežu figūras visādos veidos, un atmiņu kolekcijai noderēs arī īsts ziemeļbriedis. Ziemeļbriežus dzīvajā esmu redzējusi tikai Ziemassvētku tirdziņā Tallinā pirms dažiem gadiem.

Ainavu izmaina klinšainās ceļmalas, vēlāk jūtami paliek rudenīgāks, ainava iegūst oranžas un brūnganas nokrāsas, jo tuvojamies Lapzemei. Kādu brīdi prātojam, varbūt pa ceļam vai nu tagad, vai atpakaļceļā paķert un apskatīt Rovaniemi – Somijas ziemas centru, leģendārā Ziemassvētku vecīša dzīvesvietu, rūķu pilsētu, taču beigās vienojamies pieturēties pie plānotā galamērķa un maksimāli atvēlēt laiku Lofotu salām. Ticu, ka uz Somiju var plānot atsevišķu ceļojumu, jo te ir Lāču taka, kur dodas daudzi ilgo, garo pārgājienu mīļotāji, te ir nacionālie parki un dabas objekti. Un tepat rokas stiepiena attālumā ir Zviedrija ar Karaļa taku (King’s trail), par ko arī esmu lasījusi ceļotāju aprakstos. Eh, sūrā ceļotāju ikdiena, kad nākas izvēlēties starp daudzām iespējām, ko piedzīvot, ko apskatīt, ko atstāt vēlākam un ko izlaist.

Paliekam netālu no Zviedrijas–Norvēģijas robežas, atkal izmantojot "Park4night" lietotni. Dienas laikā nobraukti apmēram 550 kilometri. Nakšņošanas vieta pie "Lyngen" fjorda ar kalniem fonā ir īsts atradums, jo te ir galds un sols. Izkrāmējam pārtiku uz galdiņa, atrodam Emīlijas mantas un palaižam mazo spēlēties. Vakariņas ar skatu uz fantastisko Norvēģijas fjordu ainavu. Protams, šī ainava nobālēs vēlāk redzēto skatu priekšā, taču jau pirmais kalnu tuvums iedveš iekšēju mieru un pacilātību.

Lai viss nebūtu tik rožaini, dzīve mums piespēlē izaicinājumus, ko pārvarēt. Un ar tiem mēs sastopamies jau nākamajā rītā. Piecēlusies un izkūņojusies no siltā guļammaisa, konstatēju, ka nomas automašīnai ir nosēdies akumulators. Pie vainas ir tas, ka uz nakti ieslēdzām auto sildītāju, taču, tā kā mēs šo auto nepārzinām, acīmredzot jauda bija pārāk liela un visa akumulatora enerģija aizgāja uzsildei.

Nu ko, šādas situācijas, protams, neviens neizvēlas, īpaši jau ārzemēs, kur nevienu nepazīsti. Ar šādu gadījumu nesastopamies pirmoreiz, mums tā ir gadījies arī Austrijā, toreiz iemesls bija līdz galam neaizvērtas auto durvis. Šoreiz ir nedaudz trakāk, jo vieta ir nomaļa, auto ir pie fjorda, ceļš ir augstāk uzkalniņā, turklāt tā nav nekāda šoseja, bet vientulīgs mazpilsētas ceļš. Vismaz labi tas, ka gar brauktuves malu rindojas dzīvojamās mājas, te gan nav pilsēta, vien tāds izklaidus māju posms. Un tad seko riktīga izkāpšana ārpus komforta zonas.

Protams, man nav vēlmes iet un klauvēt pie svešinieku durvīm ar lūgumu ievilkt auto, īpaši jau bagātajā Norvēģijā. Esmu pikta uz Hardiju, ka viņš neiet kārtot šo jautājumu, taču viņa arguments ir, ka man ir labāka angļu valoda. Tur es īpaši strīdēties nevaru, turklāt kādam ir jāpieskata Emīlija un jāpaliek pie auto. Taču tāpat esmu dusmīga. Ir astoņi no rīta, un mēs nekur netiekam, tāpēc nākas saņemties, sameklēt internetā, kā angliski ir akumulators un "piepīpētāji", vai kā nu sauc uzpariktes, ar kurām savieno divus auto akumulatorus, un doties uzbrukumā norvēģu mājsaimniecībām.

Pirmā man durvis atver mājsaimniece. Viņa mani ieaicina mājā un apsola piezvanīt tuvākajam auto servisam. Pa telefonu servisā piedāvā atbraukt un ievilkt auto par 2000 kronām. Pārvēršot mūsu valūtā, tie ir 170 eiro! Serviss nolaiž cenu uz 1700 kronām, bet tādu naudu tērēt negribu. Pasaku paldies sievietei un dodos tālāk. Otrajā mājā satieku dāmu, kura raugās uz mani kā uz čigānieti un garās runās neielaižas, vien sūta mani uz kaimiņu māju, jo tur, redz, dzīvojot vīrs, kuram ir visāda tehnika un dzelži, gan jau palīdzēs.

Trešajā namā, tajā, uz kuru mani raidīja nelaipnā dāma, neviena nav mājās. Ceturtajā piegājienā man beidzot laimējas. Mājā sastopu pajaunu vīrieti, kuram izklāstu savu sāpi, un viņš uzreiz dodas pārmeklēt savu garāžu, jo kaut kur esot veci "piepīpētāji". Jāsaka, ka norvēģiem un visām nācijām ar tā saucamo augstāko dzīves līmeni nav pieņemts pašiem kaut ko labot vai remontēt. Ja kaut kas nefunkcionē, viņi zvana servisiem un speciālistiem, jo nauda atļauj. Un loģiski, tādi "piepīpētāji" nevienam automašīnā vai mājās nestāv. Tāpēc šis nudien ir laimīgs gadījums, kad no garāžas parādās mūsu ceļojuma glābējs ar veciem, sarūsējušiem "piepīpētājiem" rokās. Iekāpjam vīrieša automašīnā un aizbraucam pie mūsu busiņa, kas atrodas apmēram kilometra attālumā. Tik daudz biju nogājusi, klauvējoties pie privātmāju durvīm.

Pēc īsa brīža busiņš jau rūcinās un mēs no sirds pasakāmies norvēģim, kurš mums izpalīdzēja. Būtu kaut kas, ko iedot, bet nekā prātīga nav līdzi. Nākamreiz par to jāpadomā, jāpaņem kādi suvenīri no Latvijas, kas noderētu šādos gadījumos.

Tad nu, pārlaiduši šo krīzes momentu, turpinām ceļu uz Trumsi. Svensbijā noķeram prāmi, ar kuru jātiek līdz Breidvikai. Ar prāmjiem ir tā – daudzviet fjordu reģionā iespējams pārvietoties starp salām un pussalām ar prāmjiem, jo apkārtceļi bieži vien ir tik līkumoti un sarežģīti, ka ātrākais un ērtākais veids ir izmantot prāmju satiksmi. Tiesa, prāmji ir sezonāls pasākums. Vasarā tie kursē bieži un ir pieejami. Septembra sākumā tūrisma sezona ir gandrīz beigusies, un mums laimējas, ka šis prāmis vēl darbojas. Nākamajās dienās daudzviet sapratām, ka noskatītais maršruts nespīd, jo prāmja satiksme ir slēgta. Īsā laikā, kādā pusstundā, esam pārbraukuši pāri ūdens klaidam, un nu jau ceļš kļūst pavisam interesants, esam fjordu reģionā, un mūsu pirmais ziemeļu punkts ir Trumse – lielākā pilsēta Norvēģijā aiz polārā loka.

Trumse ir pilsēta, kuras lielākā daļa atrodas uz mazas salas. Lai gan tā ir aiz polārā loka, jūra te nekad neaizsalst, jo to ietekmē garām plūstošā siltā Golfa straume. Pēdējos gadus pilsētu ziemā ir apsēduši ziemeļblāzmas vērotāji. Tā kā mēs te esam septembrī, mums diemžēl gaismu spēles debesīs ies secen, taču Trumse ir pa ceļam uz Lofotu salām, un mēs pusdienu veltām pilsētas centra, ostas un ieliņu apskatei. Viens no pilsētas ievērojamākajiem apskates objektiem ir Polārais muzejs, bet tas izrādās slēgts.

Četrus kilometrus garā taka uz "Blavatnet" jeb Zilo ezeru ir ļoti piemērota neilgam pārgājienam ar maziem bērniem. Mēs nesam Emīliju ergosomā, un nav ne vainas. Taka ir plata un līdzena. Septembris ziemeļos nav tūrisma sezona, un taka ir vientulīga un patīkami nepārslogota. Ezera krāsa ir neticami zila, tajā ieplūst "Lenangsbreen" ledāja ūdeņi. Pie ezera satiekam tikai dažus gājējus – ģimeni ar mazuli un pāris hipijveidīgo.

Senjas salu var izbraukāt pāris dienās, bet pa ceļam, protams, laiku paņem arī piestāšana pie fjordiem, skatu platformām un takām. Pārgājienu takas Senjā un visā Ziemeļnorvēģijā ir daudz mežonīgākas par Alpu un Tatru takām. Viena norādes zīme takas sākumā un daži krāsu pleķi uz akmeņiem, tas arī viss. Tādas takas es nebiju redzējusi – īsts purvs kalnos, dažviet ar dubļiem pāri potītēm. Kalnu skaistums nav izstāstāms. Šeit tie veido kopīgu simfoniju ar jūru, fjordiem un tirkīzzilu ūdeni, ar ledājiem, aizām un tālumā šalcošiem ūdenskritumiem. Populārākā taka ved uz Segla virsotni, bet to mēs šoreiz neejam. Grūti izvēlēties, kur tad iet, bet beigās nosliecos uz "Husfjellet" maršrutu.

Hardijs nedaudz pakāpjas man līdzi, nesot Emīliju, pēc tam uz pašu virsotni turpinu ceļu viena, savukārt viņš ar mazo dodas lejā uz mašīnu. Virsotnē satieku un nedaudz parunāju ar sievieti ap 50 – viņa stāsta, ka kopā ar draugu nopirkuši kemperi un ceļo apkārt, kāpj kalnos, bauda dabu un pasauli.

Pēc pārgājiena iesaku apstāties pie skaistās "Ersfjord" pludmales un koka platformas uz kalnu un jūras fona.

Nākamo taku izvēlos tādu, kurā var kāpt, nesot Emīliju ergosomā, lai taka nebūtu pārāk gara un sarežģīta. Tāpat beigās izvēle ir laimes spēle. "Grytetippen" taka vietumis ir stāva, un Hardijs pat vienreiz paslīd un nokrīt, labi, ka Emīlija ir uz vēdera, nevis muguras. Ceļš ir slapjš un dubļains, tāpēc vajadzīgi īpaši neslīdoši apavi. Es te kāptu vēlreiz, jo skati ir neaizmirstami, gluži kā no kādas fantāzijas pasaules.

Senjas salā noteikti būtu vēl daudz darāmā, taču jādodas tālāk iepazīt Lofotu salas. Pie pašas pirmās pieturas salās redzama burvīga varavīksne. Jau priecājos, ka būšu tikusi pie unikālas bildes, taču, ieskatoties "Facebook", redzu, ka daudzi te ievietojuši foto ar varavīksnēm, ha, laikam tādi laikapstākļi, ka tās te bieži veidojas!

Jūras un klinšaino kalnu skarbais majestātiskums ik uz soļa liek apbrīnā noelsties. Te nav jūtama masu tūrisma ietekme kā citur Eiropā, ir tāda nomales sajūta labā nozīmē. Lofotu salas pēdējos gados ir kļuvušas ļoti populāras. Piemēram, mazais divdesmit divu iedzīvotāju apdzīvotais Nusfjorda ciems jau sāk protestēt pret 50 tūristu autobusiem dienā tūrisma sezonas laikā vasarā. Ceļojot septembrī, daudzas kafejnīcas, tūrisma centri, prāmju pārceltuves ir slēgtas.

Nav iespējams tikt uz visām blakus salām, tāpēc kopumā ir daudz mazāka burzma, vairāk vientulības ar kalniem un arī ceļi nav pārslogoti. Īpaši skaistas un videi piemērotas ir norvēģu veidotās dizainiskās skatu vietas, kā arī mencu žāvēšanas steķi, kas joprojām tiek izmantoti. Daudzviet ainavu papildina mazās, sarkanās mājiņas, koka kuģi un laivas – īsta ziemeļzeme, ko ir tik skaisti piedzīvot. Īpaši iesaku apmeklēt Nusfjorda ciemu, kas izskatās kā zvejas muzejs – te ir gar margām piekārtas zivju galvas un zvejniecības namiņi. Interesanta vieta ir Å ciemats (izrunā – O), kura nosaukumā ir viens burts, un tas ir īsākais apdzīvotas vietas nosaukums pasaulē. Šo nosaukumu izmanto vairāki ciemi Norvēģijā, Zviedrijā un Dānijā. Skandināvu valodās Å nozīmē – straume vai upe.

Daudzi zina Trolltungu jeb Troļļa mēli Norvēģijas dienvidos, kur tūristi uzņem pašus populārākos Norvēģijas ceļojumu attēlus. Arī ziemeļu daļā ir sava troļļu mēle, ko dēvē par mazo Trolltungu. Tā ir vieglāk un ātrāk sasniedzama, taču skati ir ne mazāk iespaidīgi. Mazo troļļu mēli var sasniegt, ejot "Himakånå" pārgājienu. Tā kā virsotnē esmu viena pati, nav, kam palūgt nobildēt šo liktenīgo brīdi, un es pati organizēju foto. Hardijs un Emīlija nekāpj, jo taka nav piemērota kāpšanai ar mazu bērnu somā.

Lofotu salās ir arī Vikingu muzejs. Vērts piestāt, ja brauc garām, bet speciāli braukt un apskatīt nevaru ieteikt, jo nav nekas atmiņā paliekošs, drīzāk tāda amatnieku māja.

Ar sērām sirdī dodamies uz māju pusi, jo ziema mūs ir panākusi. Lai arī busiņu varam naktīs apsildīt, tuvākajās dienās sola līdz pat 0 grādiem.

Atpakaļceļā piestājam Zviedrijas pilsētā Kirunā, vienkārši tāpēc, ka tas ir pa ceļam un nekad te neesam bijuši. Kiruna ir rūpniecības pilsēta, te atrodas pasaulē lielākās pazemes dzelzsrūdas raktuves. Būtībā pilsēta atrodas totālā nekurienē, 170 kilometrus aiz polārā loka, un ir vistālāk uz ziemeļiem esošā pilsēta Zviedrijā. Kiruna ir nosaukta tundras irbes sāmu un somu valodas vārdā. Pēc sajūtām varu teikt, ka pat benzīntanks šķiet kā izkāpis no sena ziemeļu romāna.

Raugoties uz Norvēģijas dabas varenību, uz skarbajiem kalniem un baisi skaistajiem fjordiem, nemaz nav brīnums, ka skandināvi izgudrojuši leģendas par troļļiem. Varbūt nemaz nav bijis jāizgudro. Jo kur gan vēl rasties stāstiem par savādiem, klintīm līdzīgiem radījumiem, kuri mājo nomaļās, drēgnās alās un aptumšotās ielejās, kur vēl viņiem dzīvot, ja ne pasaules nomalē, vientuļo kalnu ieskautiem, visu vēju šaustītiem un ziemeļu elpas skartiem?

Māra ir ceļotāja ar vairāk nekā 15 gadu pieredzi, pārsvarā ar ģimeni dodas individuālos, pašu izplānotos ceļojumos, kas ietver piedzīvojumus ar gulēšanu auto, teltī un budžetam draudzīgās vietās, kalnu pārgājienus un autentisku vietu meklējumus. Savā blogā celojumudienasgramata.lv viņa apvieno trīs lielākās kaislības – ceļošanu, grāmatu lasīšanu un rakstīšanu. Šis ceļojums ilga no 6.09.2020. līdz 18.09.2020. Maršruts ar auto: Jēkabpils – Tallina (ar prāmi uz Helsinkiem) – Tornio – Trumse – Senjas sala – Lofotu salas – Kiruna Zviedrijā – Helsinki – Tallina – Jēkabpils.