Nokļūšana Marokā ar busiņu bija sākotnēji neplānots piedzīvojums, kura notikšanai palīdzēja vairāki līdz šim ceļā sastaptie ceļotāji, iedrošinot mūs un slavējot šo valsti. Devāmies uz prāmi bez jebkāda plāna, kas nozīmēja, ka nāksies izmantot mūsu mīļāko ceļošanas formātu – improvizāciju.
Šī ir sestā daļa stāstam par mūsu ceļojumu, kurā ar diviem bērniem bijām prom no mājām pusgadu, ar busiņu mērojām vairāk kā 25 000 kilometrus un apciemojām 15 valstis (tai skaitā Maroku, Rietumsahāru un Tunisiju Āfrikā), pārsvarā nakšņojot busiņā. Ceļojuma laikā kopā ar abiem bērniem arī nogājām 250 km garo Portugāles Santjago ceļu. Šoreiz pirmie teikumi par Maroku.
Pirmajā dienā uzzinājām daudz ko jaunu. Pirmkārt – ir iespējams ar prāmi pārcelties uz Āfriku, nepametot Spāniju, jo ar prāmi nokļuvām pilsētā Ceuta, kas ir Spānijas anklāvs. Otrkārt – Marokā nedrīkst ievest dronus. Mūsu mazo dronu uz robežas konfiscēja uz 45 dienām – tas noteica aptuveno laiku, kuru varēsim pavadīt Marokā. Treškārt – Marokā ir lēti. Par pirmajām vakariņām (burgers, frī kartupeļi visiem, liels kopējais salātu šķīvis un dzērieni) samaksājām četrus eiro. Tā kā nekas līdzīgs viesnīcai mums nebija rezervēts, pirmo nakti Marokā pavadījām busiņā kādā milzīgā autostāvvietā, kurā marokāņu bērni līdz vēlai naktij spēlēja futbolu.
Jau pirmais mazais galamērķis Marokā nelika vilties – zilos toņos izkrāsotā "Chefchaouen" bija viens no spilgtākajiem (arī tiešā nozīmē) ceļojuma brīžiem. Secinājām, ka jebkur Eiropā (pat Portugālē) ir iespējams justies kā mājās, bet šeit arhitektūra nomainās tik ļoti, ka ir skaidrs – esam tālu no mājām. Zilajā pilsētā pirmoreiz nobaudījām marokāņu tradicionālo tadžīnu, kas izrādījās tik garšīgs, ka vēlāk nopirkām traukus, kur to pagatavot, un tagad regulāri taisam to arī mājās.
No ievērojamām vietām, ko pirmajās dienās apmeklējām, vērts pieminēt "Akchour" ūdenskritumus, Herkulesa alas un Hasana II mošeju Kasablankā, tomēr visinteresantāk, kā vienmēr, ir vērot cilvēku dzīvi, paražas un īpatnības. Marokāņi ir ļoti draudzīgi – īpaši pret bērniem. Ja pirmajās dienās likās neparasti, ka sveši, pieauguši vīrieši mūsu bērniem paglauda galvu, mēģina jokot un ir draudzīgi citādos veidos, pēc nedēļas jau ar to bijām pilnīgi apraduši. Lielajās pilsētās mēs bieži pa perfektām, apgaismotām ielām braucām gar neskaitāmām marmora villām, tomēr, izvēloties ceļus, kas nesavieno lielākās pilsētas, asfalts ir reta parādība. Tūkstošiem ģimeņu dzīvo improvizētās jurtās, kas pārvilktas ar plastmasas plēvēm, un vietējie tirgū pārdod visus augļus un dārzeņus par 20 centiem kilogramā – Marokā ir ļoti izteikta atšķirība starp bagāto un nabadzīgo sabiedrības daļu.
Daudziem lielākais ienākumu avots ir tūristi, jo eiropieši nav pieraduši pie nesamērīgi zemajām Marokas cenām, tāpēc tiem tirgū tiek piedāvātas ievērojami augstākas cenas. Kaulēšanās ir prasme, kas šeit jāizkopj, īpaši "iepirkšanās ellītē" Marakešā – lai gan neiztērējām daudz naudas, tomēr, kā vēlāk uzzinājām, par visām lietām tur pārmaksājām, jo nokaulēt iespējams desmit un pat piecpadsmit reizes zemāku cenu.
Apskatījuši slavenās kazas, kas kāpj kokos, devāmies aizvien vairāk uz dienvidiem, kur pēc "Essaouira" (latviešu valodā – Savīra) apciemošanas uz pāris dienām piestājām mazā ēzeļu un kamieļu pilnā sērfotāju pludmalē "Sidi Kaouki". Šeit ir kempings, kuru neoficiāli uzskata par vārtiem uz pārējo Āfriku – mēs vienmēr esam sajūsmā par šiem slepenajiem “pasaules centriem”, kurus grūti ieguglēt un par kuriem pārsvarā visi uzzina caur citu ceļotāju stāstiem – gluži kā Portugāles hipiju pludmalītes gadījumā. Te mēs satikām daudz ceļotājus no dažādām pasaules valstīm, katru ar savu unikālo stāstu par apceļotajām valstīm, kuru vidū dominēja Rietumsahāra, Mauritānija un Senegāla – tuvākās valstis gar Āfrikas rietumu piekrasti.
Artūrs šajā miera ostā bija nolēmis pāris dienas par ļoti izdevīgām cenām pamācīties sērfot, tomēr mūsu plānus iztraucēja tobrīd aktualitāti zaudējošā slimība – pēc vairāku gadu izvairīšanās Latvijā, kovids savā norietā beidzot bija pamanījies mūs noķert Marokā. Atradām mazu zemes pleķīti kāda piejūras kalna galā ar lielisku skatu uz Savīru – tur nobāzējāmies uz pāris dienām, lai pārciestu slaveno kaiti.
Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu sestajā (no 14) video sērijā:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
