No mežonīga karnevāla Agādīrā līdz pasakainai tuksneša dabai. Dumbru ceļojums Marokā

Šī ir septītā daļa stāstam par mūsu ceļojumu, kurā ar diviem bērniem bijām prom no mājām pusgadu, ar busiņu veicām vairāk nekā 25 000 km un apciemojām 15 valstis (tai skaitā Maroku, Rietumsahāru un Tunisiju Āfrikā), pārsvarā nakšņojot busiņā. Ceļojuma laikā kopā ar abiem bērniem arī nogājām 250 kilometrus garo Portugāles Santjago ceļu. Šoreiz par Marokas tālākajiem punktiem un Rietumsahāru.

Maroka mūs turpināja sagaidīt ar pat Āfrikai neraksturīgu sausuma vilni – dažubrīd bija grūti saprast, ko ceļu malās sastaptie ēzelīši un kamieļi ēd, jo zāles vienkārši nekur nebija. Arī ceļojums uz kalnu ieskauto oāzīti ar aicinošo nosaukumu "Paradise Valley" bija ar nelielu sausuma piegaršu – vietējie sūdzējās, ka pēdējais lielais lietus šeit bijis pirms astoņiem gadiem. Te joprojām varēja sastapt kristāltīru ūdeni palmu ieskautā ielejā, bet uz nospiedumiem klintīs bija redzams, ka ūdens līmenis šeit ir nokrities par vairākiem metriem.

Bijām šeit ieradušies laikā, kad Marokas futbola izlase izcīnīja vēsturisko ceturto vietu Pasaules kausā futbolā, kas ļoti iespaidoja arī mūsu turpmāko ceļojumu. Vairs neatceros, ko bijām ieplānojuši apskatīt Agādīrā, taču mūsu plāniem bija lemts mainīties, jo Marokas izlases uzvara pār Kanādu lika visai pilsētas populācijai vienoties lielā, spontānā karnevālā, kurā arī mēs labprāt iejukām.

Marokāņu līdzjušana ir skaļa un mežonīga, tās īpatnībās ietilpst arī satiksmes noteikumu pilnīga ignorēšana, kas noveda pie trīs stundu ilga sastrēguma, kurā nostāvējām Agādīras ielās. Šo stāsta sadaļu vislabāk izdzīvot mūsu video, jo vārdos grūti ietērpt šo skaisto, anarhisko vienotību, kas valdīja visā pilsētā.

Jo vairāk uz dienvidiem, jo vairāk neskartas dabas un iespaidīgu skatu – nu jau Marokā bijām nobraukuši vairāk nekā 1000 kilometrus. Īsta pērle bija Legziras pludmale ar savām sarkanajām, caurumainajām klintīm. Šī bija arī viena no bērnu iecienītākajām vietām, jo šeit kuplā skaitā varēja lasīt lielos "spirālīšu" gliemežvākus – dūres lieluma skaistuļus, kurus var likt pie auss, lai klausītos okeānu. Šeit nolēmām, ka "pagarināsim" savu ceļojumu vēl par 500 kilometriem, lai izmantotu iespēju iegriezties Rietumsahārā.

Paši marokāņi Rietumsahāru uzskata par daļu no Marokas, tāpēc robežkontroles šeit nav, tomēr par iedomātās robežas esamību liecina benzīntanks, kurā ir ievērojami lētāka degviela kā Marokā. Tikām brīdināti turēties pie galvenā ceļa, kas ved uz Rietumsahāras galvaspilsētu Ajūnu ("Laayoune"), jo nobraukšana no šī ceļa nozīmētu doties mīnētās teritorijās, kur saimnieko līdz galam neatzītā, Marokai nedraudzīgā Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika.

Ajūna paliks atmiņā kā pilsēta, kuras malā atrodams liels daudzums flamingo putnu – par šo milzīgā sajūsmā bija Arta, kas visa ceļojuma gaitā meklēja iespējas apskatīt šos skaistuļus pēc iespējas tuvāk. Netālajā "Foum el-Oud" pludmalē atradām visneparastākās gliemežvāku formas, par ko atkal milzīgs prieks bija abiem bērniem, tāpat kā par datelēm, kuras šajā Marokas nostūrī var tāpat vien paņemt no koka. Šī ostas pilsētiņa arī iezīmēja tālāko dienvidrietumu punktu mūsu ceļojumā. Bija laiks pamest skaisto piekrasti un doties vairāk iekšzemē, tuksnešu un milzīgo smilšu kāpu virzienā.

Pēc vēl divām trakām futbola spēlēm, kas lika vietējiem pieskandināt Maroku, mums par garāku pieturu kalpoja Tagounite, kas ir pazīstama kā vieni no "vārtiem" uz tuksnesi, tomēr šeit vēl nedevāmies uz savu tuksneša piedzīvojumu. Bijām lapā "workaway.info" atraduši vietējo Hasanu, kuram te pieder palmu ferma un kurš bija gatavs mūsu ģimeni uzņemt uz nedēļu apmaiņā pret palīdzību darbos palmu fermā.

Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu septītajā (no 14) video sērijā: