Drumbru ģimene no izaicinājumiem nebaidās. Viņi no Jaunpils devās pusgadu ilgā ceļojumā ar busiņu, pavisam negaidīti nonākot arī Marokā. "Nokļūšana Marokā ar busiņu bija sākotnēji neplānots piedzīvojums, kam notikt palīdzēja vairāki līdz šim ceļā sastaptie ceļotāji, iedrošinot mūs un slavējot šo valsti. Devāmies uz prāmi bez jebkāda plāna, kas nozīmēja, ka nāksies izmantot mūsu mīļāko ceļošanas formātu – improvizāciju," stāsta Artūrs.
Šī ir astotā daļa stāstam par mūsu ceļojumu, kurā ar diviem bērniem bijām prom no mājām pusgadu, ar busiņu veicām vairāk nekā 25 000 km un apciemojām 15 valstis (tostarp Maroku, Rietumsahāru un Tunisiju Āfrikā), pārsvarā nakšņojot busiņā. Ceļojuma laikā kopā ar abiem bērniem arī nogājām 250 kilometrus garo Portugāles Santjago ceļu. Šoreiz par ceļu no Marokas tuksnešiem atpakaļ uz Spāniju caur Atlasa kalniem.
Pēc Marokas rietumpiekrastes izbraukāšanas bijām nonākuši Hasana palmu fermā Marokas iekšzemē, Sahāras tuksneša malā. Tur pavadījām nedēļu kopā ar Hasanu un trīs vāciešiem, kas arī bija ieradušies uz šo attālo zemes nostūri. Piedzīvojām smilšu vētru un nosvinējām Artas 36. dzimšanas dienu. Tomēr nesteidzīgais laika ritējums bija jāsāk paātrināt, jo mūsu 45 dienas Marokā tuvojās beigām.
Atvadījušies no Hasana, devāmies uz, šķiet, galveno šī Marokas piedzīvojuma sadaļu – uz tuksnešaino Merzugu valsts iekšzemē, kur ar kamieļiem (Artūrs un Sāra) un kvadricikliem (Arta un Augusts) ienirām Sahāras nekurienē apskatīt iespaidīgās "Erg Chebbi" smilšu kāpas. Tuksneša ļaužu berberu mūzikas pavadībā kāpu pakājē pavadījām neaizmirstamu nakti un vien nobrīnījāmies par telšu pilsētiņu, kas te sacelta nekurienes vidū. Šo piedzīvojumu vislabāk apskatīt mūsu video sērijā – gan elpu aizraujošo saulrietu un saullēktu tuksnesī, gan mūsu mēģinājumus sērfot pa smiltīm tuksneša kāpās, gan citus šīs nakts piedzīvojumus.
Ceļš atkal bija pagriezies uz ziemeļiem, un nākamais uzdevums bija šķērsot iespaidīgos Atlasa kalnus. Pēc pāris dienu braukšanas pa skaistiem kalnu serpentīniem (kuros mūsu busiņš spēja uzbraukt tikai ar 1. ātrumu) attapāmies Marokas augstākajā un aukstākajā ciemā "Agoudal".
Pēc karstajām tuksneša smiltīm šīs bija ievērojamas pārmaiņas – temperatūra naktīs noslīdēja krietni zem nulles, un mūsu busiņa autonomajam dīzeļa sildītājam nācās strādāt visu nakti, lai nodrošinātu mums siltu naktsmieru uz izlaižamā aizmugurējā sēdekļa. Atlasa kalnos bija tik daudz ko apskatīt, ka visu nemaz nav iespējams uzskaitīt, taču pie interesantākajām lietām noteikti jāpiemin Akhiamas ala nekurienes vidū, iespaidīgie "Imilchil" kalnu ezeri blakus sniegainajām virsotnēm, kā arī Azrou, kur ciedru mežā mīt vesela kolonija cilvēkiem draudzīgu pērtiķu. Pēdējais bija viens no bērnu mīļākajiem mirkļiem visā ceļojumā – sajūsmu nesagandēja pat tas, ka pērtiķi mūs aptīrīja, nozogot visas līdzi paņemtās pusdienas.
Mūsu pēdējā pietura Marokā bija Fezas (Fes) ādmiņu darbnīcas – plašs un kolorīts ādas dīrātāju centrs, kur ādas iegūšanai joprojām izmanto sentēvu metodi – materiāla mērcēšanu dzīvnieku urīnā. Lai šo rosību vispār būtu iespējams apskatīt, pie ieejas katram apmeklētājam iedalīja piparmētras buntīti, kas visu laiku jātur pie deguna – smaka te ir nepanesama, toties skati – iespaidīgi. Šajā pilsētā (labi tālu no ādmiņu darbnīcām) arī pavadījām Ziemassvētkus, izpušķojot improvizētu ciedras zaru (jo Marokā kā musulmaņu valstī Ziemassvētkus nesvin, eglītes netirgo un neaudzē) un gatavojot svētku mielastu, kurā šogad zirņu, piparkūku un pīrāgu vietā bija tadžīns un kuskuss.
Ziemassvētku beigas nozīmēja arī noslēgumu mūsu laikam Marokā – uz Jauno gadu bijām nolēmuši atgriezties Portugālē, tuvāk mūsu tik ļoti iemīļotajai Barranco hipiju pludmalītei. Par to nākamreiz.
Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu astotajā (no 14) video sērijā:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
