Šī ir devītā daļa stāstam par mūsu ceļojumu, kurā ar diviem bērniem bijām prom no mājām pusgadu, ar busiņu veicām vairāk nekā 25 000 kilometrus un apciemojām 15 valstis (tai skaitā Maroku, Rietumsahāru un Tunisiju Āfrikā), pārsvarā nakšņojot busiņā. Ceļojuma laikā kopā ar abiem bērniem arī nogājām 250 kilometrus garo Portugāles Santjago ceļu.
Pēc pusotra mēneša Marokā bija pienācis laiks atgriezties Eiropā. Mūsu plānu nokļūt Tunisijā caur Alžīriju izjauca gan atsavinātais drons, kas jau gaidīja robežpunktā, gan arī fakts, ka Marokas un Alžīrijas robeža tobrīd bija slēgta jebkuram, kas nav šo valstu pilsonis.
Tomēr sapnis par Tunisiju pēc Marokas apceļošanas joprojām bija dzīvs, tāpēc nolēmām turp doties no Itālijas. Iepirkuši "Lidlā" tādus sen aizmirstus Rietumu pasaules labumus kā saldējums un alus, devāmies uz Hipiju pludmalīti Portugālē, kur, kārtējo reizi uzsūcot informāciju no citiem ceļotājiem, nolēmām Jauno gadu pavadīt "Algarves picas ballītē", kas ir īpatnējs hipiju un "R'n'B" pasauļu savienojums kādā nomaļā Portugāles nostūrī. Šo īpatnējo piedzīvojumu vislabāk izbaudīt mūsu video sērijā.
Pēc ceļojošā cirka apciemošanas, Jaungada rītā devāmies vairāk uz ziemeļiem, izpētot Portugāli un Spāniju jaunā veidā – sekojot "Atlas Obscura" ieteiktajām norādēm par dīvainiem un neparastiem objektiem šajā apkaimē. Šādi mēs atradām vairākas pērles, ko citādi būtu palaiduši garām – gan sekvoju mežu un māju no gliemežvākiem Spānijā, gan neticamo ezeru, kurā ir… caurums. Šis apokaliptiskā paskata veidojums bija viens no ceļojuma vizuāli spilgtākajiem mirkļiem – lai gan cilvēku izveidots, šis, kā izrādās, dambis, tiešām izskatījās pēc portāla no kādas futūristiskas filmas.
Visu ceļu labi kalpojušais busiņš sāka izrādīt nepatiku pret kalniem, caur kuriem bijām izlēmuši šķērsot Pireneju pussalu, tāpēc jau otrreiz iegriezāmies pie draugiem Martas un Tonija – šoreiz, lai nodotu zaļo volksvāgenu mazā remontā. Mūsu riteņotajai mājai sāka izbeigties bremzes, pie kam Artūrs arī kādas neveiksmīgas parkošanās rezultātā bija iespiedis caurumu pakaļējā stiklā, ko diemžēl nācās nomainīt.
Lai gan no lielām pilsētām pārsvarā izvairījāmies, nākamās plāna daļas izpildīšanai mums bija jānokļūst Barselonā, tāpēc nolēmām neliegt sev prieku un izbaudīt visu, ko šī pilsēta piedāvā. Bērniem bija liels prieks gan par iespaidīgo "La Sagrada Familia", gan Gaudi parka (jeb Park Guell) flīžu veidojumiem. Veldzēšanās Barselonas arhitektūrā gan nebija ilga, jo devāmies uz jau kārtējo prāmi, kam bija lemts mūs aizvest līdz "Civitavecchia" Itālijā. Tā kā šoreiz nedabūjām kajīti, Sāra un Augusts nolēma, ka gulēs kuģa bērnu spēļlaukumā. Tā arī pavadījām šo prāmja pārbraucienu.
Ar Itāliju iepazināmies pavisam nedaudz, jo bija skaidrs, ka to vēl paspēsim atpakaļceļā uz mājām. Tagad ar nepacietību gaidījām jauno piedzīvojuma sadaļu, jo visā šajā ceļojumā starp divām Āfrikas valstīm bija sajūta, ka atrodamies tranzītā, nemitīgā pārbraucienā. Nu bija laiks atvērt jaunu lappusi mūsu lielajā ceļojuma grāmatā – nokļūt Tunisijā. Par to jau nākamreiz.
Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu devītajā (no 14) video sērijā:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
