Dumbru saime ar savu busiņu no Latvijas mēroja ceļu ne tikai ceļu pa Eiropas valstīm, bet apciemoja arī Maroku un Tunisiju Āfrikā. Kopā viņu ceļojums ilga pusgadu, tika iepazītas 15 valstis un ceļojuma laikā ar diviem bērniem noiets arī 250 kilometrus garais Portugāles Santjago ceļš.
Šī ir desmitā daļa stāstam par mūsu ceļojumu. Šoreiz par pirmajiem soļiem Tunisijā.
Lai ievestu busiņu Tunisijā, jāseko vairākiem priekšrakstiem – jābūt rezervētai viesnīcai pirmajai naktij, obligāti jābūt prāmja atpakaļceļa biļetēm (šo uzzinājām pēdējā brīdī), kā arī jārēķinās ar apmēram 10 eiro brīvprātīgi obligāto "servisa naudu" robežkontroles džekiem, ja negribas stāvēt vairāku stundu garās rindās. Tunisijā ieradāmies kopā ar uz klāja satiktajiem Krisu no Īrijas un Alīnu no Malaizijas, ar kuriem satikāmies arī vēlāk.
Jau no pirmajām stundām kļuva skaidrs, ka esam nonākuši lētākajā zemē, kur jebkad pabūts. Maize šeit maksā apmēram četrus centus, milzīgs "street food" kebabs – 60 centus, tomāti ap 10-15 centiem kilogramā. Degviela maksā 60 centus litrā, turklāt tā ir dārgā, augstākās klases degviela, ko šeit izmanto tikai bagāto ļaužu šķira. Ceļa malā var sastapt neskaitāmus "individuālos komersantus" ar litrīgiem un pieclitrīgiem plastmasas traukiem, pilniem ar dažādu krāsu šķidrumiem – šī ir no Lībijas ievestā degviela, kas maksā ap 20 centiem litrā. Sekojot vietējo ieteikumiem, šo degvielu savā busiņā tā arī tomēr nepamēģinājām.
Ēdieni te ir asi – to mēs sapratām jau pirmajā ēdienreizē, kad asarām acīs ēdām makaronus, kas sajaukti ar lielu daudzumu tunisiešu ugunīgās "harisas".
No rakstītā vārda saprast te vairs nevar neko – atšķirībā no Marokas, tunisieši neizmanto latīņu burtus un pieturas pie arābu rakstības, kas mums nepalīdz ne veikalos, ne pētot ceļa zīmes.
Un visbeidzot, autovadītāji te brauc patiešām tikai tā, kā iegribas. Luksoforiem un apļiem ir rekomendējoša nozīme – galvenais ceļš ir tam, kurš attiecīgajā brīdī skaļāk pīpina.
Pirmajās dienās apskatījām mežonīgo Tunisas vecpilsētu jeb medinu (kuras spilgtākā daļa ir koši krāsotās durvis ar daudz melnām kniedēm), pārpalikumus no kādreiz dižās Kartāgas, kā arī tūristu ellīti "Yasmine Hammamet" – pilsētu, kas uzbūvēta atpūtniekiem. Šādās vietās parasti neiegriežamies, bet šoreiz likās interesanti apskatīt šo kūrortu nesezonā un iztēloties, kā šī spoku pilsēta funkcionē vasarā.
Pa ceļam uz Sousa mēs tikai otrreiz ceļojuma laikā sastapām stopētājus un aicinājām viņus savā busiņā pabraukt apmēram 100 kilometrus. Šie bija vietējie – divi jauni tunisieši, apmainījāmies kontaktiem. Jau pēc pāris stundām viens no jauniešiem, Amīns, mums sūtīja ziņu, ka kopā ar visu ģimeni uzaicina mūs pusdienās savā mājā netālu no Sousa. Amīna māmiņa bija sagatavojusi mums karaļu cienīgu galdu ar visiem iespējamiem Tunisijas ēdieniem, bet visi kopā mēs pagatavojām īpašo tuniešu desertu Zgugū, kuru taisa no īpašu čiekuru sēklām. Pie Amīna saimes pavadījām divas lieliskas dienas, iepazīstot musulmaņu ģimenes ikdienu, un sarunājām tikties arī vēlāk, Tunisijas apciemojuma beigu daļā.
Skatu ziņā iespaidīgākais šajā ceļojuma daļā bija "El Jem" – otrais lielākais amfiteātris pasaulē, kas, atšķirībā no sava lielā brāļa Kolizeja, ir tūristu pilnīgi neskarts – Artūram bija iespēja iziet arēnas vidū un trīs klausītājiem (Arta, Augusts un Sāra) nodziedāt "Pūt, vējiņi". Daļu no šī lieliskā dziedājuma var apskatīt arī mūsu video.
Apciemojuši vienu no salām – "Sharqi" salu (stundas brauciens ar prāmi turp mums visiem kopā ar mašīnu maksāja mazāk nekā trīs eiro), devāmies uz citu salu ar nosaukumu Djerba, lai pēc tam ceļotu arvien vairāk uz dienvidiem, uz tuksnešiem, izžuvušo sālsezeru un pamestajiem "Star Wars" filmu laukumiem, ar ko pilna Tunisija. Par to nākamajā reizē.
Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu desmitajā (no 14) video sērijā:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
